Ēnas princeses – hostas  (23)

Hostām piemīt viss, ko vien dārznieks var vēlēties – tās ir ne tikai dekoratīvas, bet arī neprasa sarežģītu kopšanu, milzīgā šķirņu bagātība spēj atbilst visdažādākajām gaumēm un hostas iespējams audzēt gan dārzā, gan podos uz balkona, terases un pie mājas. Kādā Vācijas mazpilsētā ielas tiek rotātas ar podiem, kuros sadēstītas hostas, un tā ir pilsētas vizītkarte, taču patiesībā hostu dzimtene ir Āzijas reģions, galvenokārt Japāna. 1820. gadā hostas atveda uz Eiropu, kur tās iemīļoja un sāka nodarboties ar šo augu selekciju. Visplašāk attīstītā hostu selekcionāru kustība ir Amerikā, kur radītas jau apmēram 4000 hostu šķirnes.

Hostas var nodzīvot ļoti ilgi, patiesībā kļūt pat mūžvecas, un to skaistums ar gadiem tikai pieaug. Pirmos trīs līdz četrus gadus hostas piebriest un attīstās, lēni augot, savu patieso krāšņumu sasniedzot tieši pēc šī laika. Tā kā pieauguši augi var būt ļoti kupli, atkarībā no šķirnes, tos stādot, būtu jāievēro pietiekošs atstatums, lielajām šķirnēm pat līdz 90 cm. Izvēloties hostu atrašanās vietu, jāņem vērā, ka tomēr ne visas šķirnes ir paredzētas tikai ēnai – ir arī tādas, kas labāk augs, ja tomēr tās palutinās arī saules stari, citas atkal tieši saulē maina krāsu. Piemēram, zillapu hostas saulē zaudēs savu vienreizējo nokrāsu un lapas iekrāsosies zaļas, arī hostas, kuru lapas rotā balti raksti, labāk jutīsies ēnā, taču zaļās, dzeltenās un svītrotās hostas labāk pacietīs gan saules gaismu, gan sausumu.

Vasarā hostas uzzied – lekno lapu vidū izspraucas ziedkātiņi ar smalkiem zvanveida ziediem, kuri var būt baltā, rozā vai violetā krāsā. Dažām šķirnēm šie ziedi arī smaržo, taču, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, hostu ziedi ir tikai "piedeva" košajām lapām un noteikti nespēlēs pirmo vijoli.
Rudeņos hostu lapas iekrāsojas zeltaini dzeltenas un novīst. Šajā laikā augs būs pateicīgs par mēslojumu ar humusu. Pārējā laikā hostām nav nepieciešama nekāda aprūpe, izņemot to, ka jāraugās, lai augam nekad nepietrūktu mitrums, bet arī lai nebūtu pārmērīgi mitrs. Turklāt pārāk bieža mēslošana var nodarīt kaitējumu – auga audi kļūs mīksti un uzņēmīgi pret sēnīšu slimībām.

Hostu niknākais ienaidnieks ir gliemezis, kuram ļoti garšo šo augu lapas, tādēļ pavasaros, kad lapas knapi ir spējušas atvērties, tajās jau manāmi neglīti robi. Pret gliemežiem var cīnīties, iedēstot hostas podos un novietojot uz paaugstinājumiem, vai arī šos mazos, nejaukos dārza iemītniekus nolasot un aiznesot, piemēram, uz mežu. Ir iespējams izvēlēties arī tādas hostu šķirnes, kuru lapas ir cietas un gliemežiem negaršo. Ziemā hostas nav jāapsedz un īpaši jāuzmana – tās var mierīgi izturēt arī -20 grādu salu. Hostu virszemes daļa atmirs, taču pavasarī tiks dzīti atkal jauni un koši dzinumi.
Tā kā hostas ir tik daudzveidīgas gan auguma ziņā, sākot no pavisam maziņām līdz gandrīz metru augstām, gan lapu struktūras, formas un krāsojuma ziņā, tām ir arī plašs dekoratīvais pielietojums. Hostas var droši stādīt zem augļkokiem un pie krūmiem, tās var rotāt dīķu malas, bet mazās šķirnes izskatīsies glīti dobju malu noformējumā. Tās hostu šķirnes, kuru lapas rotātas ar baltiem ornamentiem, optiski izgaismos tumšos dārza nostūrus, arī atpūtas vieta dārzā šķitīs ilgāk gaiša, ja to ieskaus zaļbaltu hostu lapas un augi ar baltiem ziediem. Lielo šķirņu hostas efektīgi izskatīsies arī augot kā atsevišķs indivīds, taču visu šķirņu lapas novērtēs floristi, jo tās ir gandrīz vai neatņemama dažādu ziedu kompozīciju sastāvdaļa.

Hostas ar baltu lapu krāsojumu ir H. undulata 'Albomarginata, to ziedi ir violeti, H. 'Night before Christmas' – zaļš kombinācijā ar baltu, H. 'Patriot' ir plata balta lapu mala. Hostas ar dzeltenu lapu krāsojumu – H. fortunei 'Aureomarginata', tām ir dzeltena lapu mala un violeti ziedi, H. 'Golden Tiara' – dzeltenzaļa ar violetiem ziediem, H. 'Aphrodite' – zaļas lapas un smaržīgi balti ziedi, H. 'Snowflake' – balti ziedi, zaļas lapas.