Sarkanais ozols (Quercus rubra) ir visbiežāk stādītā svešzemju ozolu suga Latvijā. Tā dzimtene ir Ziemeļamerika. Koka lapu daivas ir dziļas un ar smailu galu. Zīles apaļīgas un strupas – īsākas un resnākas nekā parastajam ozolam. Tās nogatavojas tikai otrajā gadā pēc ziedēšanas (parastajam ozolam – jau tajā pašā rudenī), tādēļ zaros vēlu rudenī un ziemā redzamas vēl pavisam mazas zīles. Zīļu ražošanas laiks atkarīgs no augšanas apstākļiem, bet vidēji tas notiek 15 – 20 gadu vecumā. Tātad jūsējais vēl nav sasniedzis pienācīgo vecumu...
Lapu plaukšanas laikā un rudenī pēc salnām šis ozols krāsojas neparasti košos toņos. Ja vēlas iegādāties stādu, šis laiks ir vislabākais, jo krāsu toņi atkarībā no pigmenta daudzuma lapās variē no brūngana līdz koši sārtam un var izvēlēties dārza kompozīcijai atbilstošāko toni (tas gan arī katru gadu var nedaudz mainīties atkarībā no klimata īpatnībām un citiem faktoriem).
Pigmentu intensitātes mainība novērojama arī vienas sugas ietvaros. Līdzīgi kā kļavām vai apsēm pēc rudens salnām, kad pazeminātas temperatūras ietekmē noārdās zaļais pigments hlorofils, kļūst redzami tie pigmenti, kurus tas aizsedzis. Latvijā visbiežāk stāda sarkanā ozola pamatsugu, nevis šķirnes, tādēļ mainība ir mazāka un rezultāts drošāks, nekā iesējot no šķirnes ozola zīles. Ja zīles ņemtas no sarkanā ozola, kura lapas rudenī krāsojas brūnganzaļas, vairumā gadījumu jaunajiem kociņiem tādas arī veidojas. Ja rudenī lapās vairāk ir sarkano toņu, jaunajiem tāpat tas paliek. Bet sarkanajiem ozoliem ar brūnganzaļu un sarkanīgāku krāsojumu rudenī gan pēcnācēji mēdz būt dažādi, – skaidro Nacionālā Botāniskā dārza dendroloģe Daina Roze.
Ozolu zīlēs esošās sēklas āri zaudē dīgtspēju, tādēļ tās tajā pašā rudenī tūlīt pēc nobiršanas iesēj 4 – 5 cm dziļās vadziņās. Viengadīgos sējeņus pārskolo, lai veidotos sazarotāks un kompaktāks sakņu kamols.
Tādus stādus vēlāk vieglāk pārstādīt, netraumējot sakņu sistēmu.
Protams, var arī zīles sēt paliekošā vietā, pēc tam augsni rūpīgi ravējot un mulčējot. Drošāk, ja sēklas ievāc paši vai stādu nolūko rudenī, bet pārstāda pavasarī. Ja tas ir laikus iepodots stāds, nodrošinot attiecīgu kopšanu, to var stādīt jebkurā laikā.
Sarkanais ozols ir izturīgāks par parasto, tikai īpaši aukstās ziemās tam izsalst pumpuri un daļa jauno dzinumu, retāk – daļa resnāko zaru. Sarkanais ozols ir mazprasīgs, pietiekami auglīgā augsnē ievērojami ātraudzīgāks nekā parastais. To mazāk bojā slimības un kaitēkļi (neslimo ar miltrasu, nekaitē ozolu alotājkode), tāpēc vēl nav bijusi nepieciešamība lietot augu aizsardzības līdzekļus. Tomēr tas necieš augstu gruntsūdens līmeni un stāvošus ūdeņus, smagās, slapjās un bāziskās augsnēs nīkuļo. Šim ozolam nepieciešama trūdvielām bagāta augsne ar neitrālu reakciju un pietiekamu mitrumu.