Līdz ar rudens iestāšanos nebūt nav tā, ka dārza sezona beigtos, gluži pretēji – šobrīd vairums krūmu un koku sniedz augļus un ogas, kas smēlušās to labāko no aizgājušās vasaras un lutina mūs ar vērtīgām īpašībām. Iepazīsties ar pieciem šobrīd aktuāliem ogu un augļu krūmiem un kokiem, kuru veltes noteikti vērts iekrāt turpmākajiem mēnešiem!

Pīlādzis

Jau no seniem laikiem pīlādzis, kas dēvēts arī par sērmūksli, cermūksli, pīleņģi un puceni, latviešu sētās ir stādīts, lai pasargātu sevi no ļaunajiem spēkiem, raganām un velniem, taču neiztrūkstoša ir arī ogu vērtība mūsu veselībai. Tāpēc gan koka enerģētiskā spēka, gan veselīgo ogu dēļ pīlādzis šobrīd ierindojas šajā topā.

Mūsdienās ir iespējams apvienot divus labumus, iestādot pīlādzi ne tikai dekoratīviem nolūkiem, bet arī audzējot kādu ēdamo ogu šķirni. Tieši tāpēc pīlādžus var iedalīt divās lielās grupās – pārtikas un dekoratīvajos. Ēdami, protams, ir visi, bet pārtikas pīlādži ir ar lielākām un sulīgākām ogām, kurām nav izteikta sīvuma, un tās var ar patiku ēst svaigas, tikko noplūktas no koka. Ļoti plaša ir arī šķirņu auguma dažādība, sākot no 1,5 līdz pat 15 metriem. Jārēķinās, ka lielākā daļa šķirņu nav pašauglīgas un tādēļ jāstāda divas dažādas, vai arī redzamības attālumā jābūt parastajam meža pīlādzim. Ļoti plaša ir arī ogu krāsu gamma, sākot ar ierasti oranžo, koši sarkano, līdz tumši violetām ēdamajām šķirnēm, ko papildina dekoratīvās arī ar dzelteniem un pat baltiem ķekariem.

Raža pīlādžiem vācama septembrī un oktobrī. Ražas pielietojums bez svaigu ogu baudīšanas ir ļoti plašs – sulas, kompoti, sīrupi, ievārījumi, vīni, marmelādes, čatniji utt. Pīlādzis lieliski sader ar āboliem, bumbieriem, brūklenēm, ķirbi un daudzām citām ogām, tāpēc vari iedvesmoties no Tasty.lv sarūpētajām receptēm.

Vairāk par pīlādžu šķirnēm un to audzēšanu lasi šeit.

Bārbele

Bārbeles ir īpašas ne tikai ar savu krāšņumu, kas tiek izmantots dekoratīviem nolūkiem, bet arī pielietojumu tautas medicīnā, koksnes izmantošanā un pat audumu un ādas krāsošanā ar ogām.

Bārbele pieder pie bārbeļu dzimtas un to var raksturot kā ērkšķainu, vasarzaļu krūmu, kas var sasniegt par trīs metru augstumu, un atkarībā no šķirnes tā var būt ložņājoša vai stāvus augoša.

No krāšņajiem ziediem augusta beigām un septembrī izaug nelielas, sarkanas, garenas ogas, kas parastajai bārbeles šķirnei ir ēdamas. Ogas bārbelēm ir sarkanā, melnā vai zaļā krāsā, turklāt katrā ogā ir viena vai vairākas iegarenas sēklas. Latvijā bieži sastopamās parastās bārbeles šķirnes ogas ir ēdamas, Austrumos tās pat tiek bieži lietotas gatavošanā, lai papildinātu ēdiena garšu ar neparastākām niansēm. Arī pie mums bārbeļu ogas nav nekas svešs, un vairums cilvēku no tām joprojām gatavo ievārījumus, marmelādes, džemus, sulas un citus gardumus. Ogas ir ļoti veselīgas, jo to sastāvā ir daudz C vitamīna. Ogu veselīgumu novērtē arī putni, kas tās izmanto par barību ziemas laikā, kad ogas joprojām saglabājušās krūma zaros.

Bārbeļu ogu sula esot līdzvērtīga dzērveņu sulai, jo tai piemīt pretmikroba iedarbība pret daudzām baktērijām, bet saknes satur palmatīnu, kolumbamīnu un citas vērtīgas vielas. Uzturā izmantojamas gan svaigas, gan žāvētas ogas, taču, kamēr tās vēl nav pieejamas, jaunās bārbeļu lapiņas var pievienot salātiem.

Vairāk par bārbelēm un to audzēšanu lasi šajā rakstā, bet apskatīt to dažādību dabā vari šajā video materiālā.

Mežrozīte

Mežrozītes, šķiet, komentārus neprasa, jo, kā visiem labi zināmajā dzejā teikts: ''Gadi nāk, un gadi iet, bet viņa zied un zied.'' Tik tiešām, mežrozīte valdzina gan ziedēšanas laikā, gan arī šobrīd, kad zaros lepni izkārtojušies sārtie augļi.

Mežrozīšu augļi ir nepārspēts C vitamīna avots (10 reizes vairāk nekā upenēs un 100 reizes vairāk nekā ābolos), tāpēc šos sarkanos augļus nedrīkst atstāt novārtā. Tad, kad ogas iesārtojušās sarkanas, tās jānovāc ar rokām. Mežrozīšu augļi ir bagātīgi ar vitamīniem un antioksidantiem, tie satur arī kāliju, kalciju, magniju un karotīnu, un tas viss ietērpts skaistā auglītī, kas pats par sevi izskatās ļoti dekoratīvs.

Mežrozīšu audzētājs stāsta, ka no augļiem gatavo dziednieciskos uzlējumus un tie ieteicami cilvēkiem, kuri pakļauti pastāvīgām fiziskām un garīgām slodzēm, taču arī imunitātes stiprināšanai augļi ir ļoti vērtīgi. Interesanti, ka augļus kaltējot, C vitamīnu deva tikai pieaug, tāpēc audzētājs iesaka katram šos augļus izkaltēt saulē vai arī zemākos grādos cepeškrāsnī, atstājot durvis puspavērtas, lai mitrums varētu iztvaikot.

Vairāk par mežrozīšu audzēšanu un kopšanu lasi šeit.

Vilkābele

Dārzos un parkos vilkābele savas skaistās formas un lapu, kā arī bagātīgās ziedu un augļu rotas dēļ ir iemīļots košumaugs. Vilkābeles ir piemērots augs arī pilsētas apzaļumošanai, jo ir salizturīgas, nebaidās no asa vēja un sausuma, taču ziemās var ciest no sāls, tādēļ tās jādēsta pietiekošā attālumā no ietvēm un brauktuvēm.

Augļi ienākas augustā un septembrī un bieži vien koka zaros paliek līdz pat pavasarim. Tie ir sarkani, apaļi un atgādina mazus ābolīšus ar 1-3 sēklām. Vilkābeles augļi ir ēdami un garšo saldskābi, bet to mīkstums ir dzeltens un miltains. Šos mazos ābolīšus var izmantot kompotu vai želeju pagatavošanā, vai arī tos var pievienot kā piedevu citiem augļiem un ogām, piemēram, sulu pagatavošanā.

Sendienās, trūkuma laikā, no vilkābeļu augļiem tika gatavots biezenis, bet izkaltēti un samalti augļi pievienoti miltiem, cepot maizi, savukārt vilkābeļu augļu sēklas tika izmantotas kafiju aizstājošu dzērienu pagatavošanai.

Vairāk par vilkābeļu dažādajām šķirnēm un to audzēšanu lasi šeit.

Melnais plūškoks

Melnais plūškoks ir ļoti savdabīgs augs, jo pēc nosaukuma tas nepavisam neatbilst tā vizuālajām pazīmēm ziedēšanas laikā – balti ziedu ķekari, kuros no melnās krāsas nav ne miņas, taču rudenī zilie melnās ogas pierāda nosaukuma patiesumu. Jāatzīst, ka melnais plūškoks patiesi pie mums ir vēl nenovērtēts, jo tas ne tikai skaisti izkrāšņo dārzu, bet ir lielisks atklājums arī kulinārijā un tautas medicīnā.

Latvijā visbiežāk sastopamas divas plūškoku sugas – sarkanais plūškoks un melnais plūškoks. Diemžēl sarkanais plūškoks ir tikai dekoratīvs augs, turklāt tā sarkanās ogas ir pat indīgas un nekādā gadījumā nav izmantojamas ne kulinārijā, ne tautas medicīnā. Iepazīstoties ar plūškokiem, zini, ka sarkanajam plūškokam ir dzeltenzaļi ziedi un sarkanas ogas, bet melnais plūškoks zied baltiem ziediem un lutina ar violeti melnām ogām, un tikai tās ir izmantojamas.

Melnā plūškoka augļos ir daudz C vitamīna, karotīna un skābju, taču vērts iegaumēt, ka melnā plūškoka ogas var ēst tikai tad, kad tās ir pilnībā nogatavojušās un ir violeti melnas, pretējā gadījumā var saindēties ar negatavām ogām.

Vairāk par melno plūškoku, to audzēšanu un dažādo izmantojumu lasi šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!