Sniegpulkstenīšu sīpols par simtiem eiro? Guna Rukšāne stāsta par pavasara vēstnešu audzēšanu

Portāls "Tavs Dārzs" ar Gunas Rukšānes un projekta "Dārza Pērles" ("Garden Pearls") Rukšānes atļauju pārpublicē stāstu par sniegpulkstenītēm. Projekts "Dārza pērles" ("Garden Pearls") ir Igaunijas-Latvijas pārrobežu programmas projekts, kura mērķis ir veicināt dārzu tūrisma attīstību Latvijā un Igaunijā, kā arī popularizēt Latviju un Igauniju kā vienotu dārzu tūrisma galamērķi. Projekts apvieno 76 krāšņus dārzus Latvijā un Igaunijā – ne tikai iespaidīgus kolekcijas dārzus, daiļdārzus, bet arī vēsturisko muižu parkus, dendroparkus, stādaudzētavas un citus. Šeit vari aplūkot karti ar skaistajiem dārziem Igaunijā un Latvijā, kas projektā "Dārza pērles" uzņem visus interesentus. Tai skaitā arī "Jaunrūjas", kurās saimnieko Rukšānu ģimene un Gunas Rukšānes meita – dārzniece Līga Popova.

"Pagājušā gada februārī, kopā ar vīru Jāni apmeklējot Skotiju, vērojām arī sniegpulkstenīšu izstādi. Pirms tam jaukās pavasara vēstneses skatījām kādas iespaidīgas muižas parkā (tādu tur netrūkst), kuras īpašnieks ir senas skotu dzimtas pārstāvis. Viņa titulos ietilpst arī "karaļa viskija krājumu pārzinis" un "karaļa pēdējās aizsardzības līnijas bruņinieks", proti, tas ir viņš, kas dumpja vai naidnieka iebrukuma gadījumā vada cīņas valdnieka apartamentos līdz pēdējam vīram.

Plašajā parkā piedalījāmies sniegpulksteņu medībās. Izrādās, nav nemaz jābrauc uz Turciju, Krimu vai Karpatiem, lai meklētu kādu neparastāku ziediņu, tad to izraktu, pavairotu un, iespējams, ieceltu šķirnes statusā. Viss vecais parks un caurtekošās upītes krasti bija noklāti ar sniegpulkstenītēm. Ļoti piederīgs un saderīgs bija senais kapakmens – zārka formā ar akmens vikingu tipa krustu. Viss klāts ar biezu sūnu kārtu. Cik gadsimti pagājuši un kas tur apglabāts, to neviens vairs nevar pateikt.

Lielbritānijā aizrautība ar sniegpulkstenītēm sākās 19. gadsimta vidū, kad baltie ziediņi no savvaļas nonāca turīgu cilvēku dārzos. Daļa sīpolu ieradās kopā ar kareivjiem, kas atgriezās no Krimas kara, daļu no zemes izplēsa turku vācēji, kuriem Nīderlandes sīpolpuķu tirgotāji labi maksāja. Kaislības ap sniegbaltajiem ziediņiem tolaik daudz neatšķīrās no mūsdienās redzamajām. Retākie sīpoli maksāja gandrīz tikpat, cik vienkāršs cilvēks varēja nopelnīt mēnesī.

Nekas jau nemainās – arī šodien retumi maksā vairākus simtus mārciņu. Tā Nīderlandē atrastās sniegpulkstenītes ar zaļām ziedlapiņām 'Green Tear' sīpolu var iegādāties par 70 britu mārciņām (sākumā tas bija trīsreiz dārgāks), bet šķirne 'Elizabeth Harrison' – sniegpulkstenītes forma no Skotijas ar dzelteniem ziediem – "eBay" izsolē tika pārdota par 725 mārciņām. Vēl joprojām bagātīgajā Edulis Galanthus List 2021 vairāku sniegpulksteņu cena sasniedz 200 mārciņas. Aizraušanās ar sniegpulkstenītēm mūsdienās ir novedusi pie tā, ka tās aizsargā CITES konvencija, kas radīta īpaši apdraudētu dzīvnieku un augu sugu aizsardzībai pasaulē.

Sniegpulksteņu un krokusu ekspedīcijā uz Karpatiem 2015. gadā mūs pavadīja sens Jāņa draugs Dima Zubovs. Atceros ukraiņu milzi no Jāņa 64,5 gadu jubilejas 2011. gada pavasarī. Kas par temperamentu virmoja, viņam dejojot Marko Ojalas mūzikas pavadībā! Visi palēnām vien atstāja deju placīti, palika tikai Dima un mazmeita Paula. Visiem par lielu prieku, katrs ļoti individuāli izpaudās dejā.

Dima ir liels sniegpulksteņu fans, viņš pat atklājis vairākas jaunas sniegpulkstenīšu sugas, taču vienu atrasto īpatni viņš tomēr uzdāvināja man. To gan Jānis mājās konfiscēja, iestādīja podiņā un vēlāk dārgi pārdeva kādam neprātīgam sniegpulksteņu mīļotājam no Vācijas. Un pareizi vien ir, jo mēs abi kaut kā nespējam saprast sniegpulkstenīšu atšķirību nozīmi un darba specifiku, lai tās pavairotu un ieceltu šķirnes statusā.

Latvijā sniegpulkstenītes nav kļuvušas par plaša mēroga dārza bēgļiem, lai gan esmu redzējusi gan tās, gan pienpulkstenītes uzziedam arī vecās kapsētās un muižu parku nostūros gluži kā savvaļā. Varbūt pie vainas ir pārliekā "lapu kasīšanas mānija", kuras rezultātā visas barības vielas, ko koks varētu izmantot sev un pavasara puķītēm, tiek labākajā gadījumā kompostētas, bet sliktākajā – dedzinātas? Tā tiek aizvāktas arī sēkliņas, un vairs neuzdīgst jauni sēklaudzīši. Taču mazās pavasara sīpolpuķes – sniegpulkstenītes, vizbulītes, cīrulīši, scillas, muskares un citas – labi aug tīros lapu trūdos, kas nodrošina ideālus apstākļus to sēklu dīgšanai. Un tad arī Latvijas apstākļos var parādīties interesantas mutāciju izraisītas formas. Rudenī priecājos, cik skaisti parkos lapas noklāj koku pakājes, savukārt citviet plikā un noskrāpētā zeme raud – nāks sals, un sedziņa aiznesta, kas mani pažēlos. Paldies Dievam, ka Cēsu pilsētā aizliegts dedzināt lapas un citus atkritumus.

Toties manā Pārgaujas novadā pavasara un rudens sakopšanas ugunskuri kūp nepārtraukti (lai arī pašvaldības noteikumi to aizliedz). Cik daudz izcila mēslojuma pārvēršas par pelnu saujiņu!

Jāatzīst, ka sniegpulkstenītes pārstādot ir diezgan cimperlīgas. Vislabāk tās pavairot, sadalot cerus pēc noziedēšanas un uzreiz iestādot trūdvielām bagātā zemē, vieglā ēnā. Daži autori uzskata, ka jāpārstāda pēc tam, kad lapas novīst. It kā loģiski, bet mūsu pieredze rāda, ka labāks pārstādīšanai tomēr ir zaļo lapu periods. Protams, tirgotājiem ērtāks ir otrais variants.

Pie slimībām jāpiemin pelēkā puve, kas mūsu mitrajos pavasaros var pārņemt ilgi augušus, blīvus sniegpulkstenīšu cerus. Tā ir sēņu slimība, un, ieraugot pelēkas pūkas uz dzinumu pamatnēm, cers jāizrok un jāsadedzina. Ja to nedara, sporas ātri vien var izplatīties pa gaisu un pārņemt visu stādījumu. Otrs naidnieks jaukajiem ziediņiem ir lielā un mazā narcišu ziedmuša, kura gan izlido maijā, kad sniegpulkstenītes jau noziedējušas, taču vieglās smilts augsnēs tai atrast augus un iedēt oliņas nav problēmu. Pasargāt var jebkura veida mulča. Arī pērnās lapas tā pati mulča vien ir.

Jānis Rukšāns stāsta, ka viņa pirmo sniegpulksteņu kolekciju, kad dārzs vēl bija Murjāņos, smilts augsnē iznīcināja ziedmušas kāpuri. Viens no slavenākajiem holandiešu reto sīpolpuķu pazinējiem Michael Hoog Jānim ieteica sniegpulksteņus mulčēt ar 5 cm biezu sausu priežu skuju kārtu. Mazliet līdz, bet ne pilnīgi. Taču jāievēro, ka bioloģiskie aizsardzības līdzekļi ir ik pa brīdim jāatjauno. Vislabāk sniegpulkstenītes un pienpulkstenītes saglabājās aizlaistā dārza stūrī, kur bija vareni sazēlusi gārsa. Agrā pavasarī tur bagātīgi zied visi šie ēnas sīpolaugi, bet vēlāk uzaug gārsa, kas ar savu ļoti specifisko smaržu pilnībā pārmāc sniegpulkstenīšu izdalīto, un ziedmuša tās nespēj atrast.

Pavisam pasaulē ir apzinātas nedaudz vairāk kā 20 savvaļas sniegpulkstenīšu sugas, bet to kultivēto formu un šķirņu skaits sasniedz trīs tūkstošus. Latvijā dārzos visvairāk audzētā ir sniegbaltā sniegpulkstenīte (Galanthus nivalis) un tās pildīto ziedu forma, kā arī krokainā sniegpulkstenīte (Galanthus plicatus), kas ir robustāka, ar lielākiem ziediem. No pienpulkstenītēm (Leucojum vernum) mūsu dārzos jau kopš pirmskara laikiem pārsvarā aug var. vagneri ar zaļiem ziedlapu galiņiem, bet Rietumeiropā tā praktiski bija izzudusi. Jānis no Karpatu kalniem Ukrainā atveda bagātīgāk ziedošo formu ar dzelteniem ziedlapu galiņiem var. carpaticum, un abas vairākus gadus bija viņa visvairāk eksportētās pienpulkstenītes, līdz tās masveidā ar meristēmu kultūru sāka pavairot holandieši.

Viena no lielākajām sniegpulkstenītēm, kas savvaļā aug Kaukāza kalnos, ir platlapu sniegpulkstenīte (Galanthus platyphyllus). Tā ir viena no retajām, kas labi jūtas arī pilnā saules apgaismojumā.

Pirms vairākiem gadiem Latviju aplidoja vēsts par sniegpulkstenīšu stādīšanas akciju Ventspilī, Reņķa dārzā. 200 cilvēki iestādīja 750 pudurīšus. Dievs dod veselību! To visu rosināja SIA "Galanthus". Un kā nu ne, ja jau dārzkopības firmai ir šāds vārds! Sniegpulkstenītes latīniskā nosaukuma Galanthus izcelsme meklējama Grieķijā, un tas nozīmē – 'pienbalta puķe'. To savulaik aprakstījis Homērs "Odisejā" kā augu, kas var būt bīstams mirstīgajiem, bet spēja pasargāt Odiseju no burves Kirkes burvestībām. Šodien zināms, ka vielas, ko satur sniegpulkstenītes, nelielās devās var palīdzēt Alcheimera slimības ārstēšanā agrīnajās stadijās. To sastāvā ir indīgi alkaloīdi, tādēļ to sīpolus neēd peles un žurkas. Iespējams, ka par sniegpulkstenītes ārstnieciskajām īpašībām viduslaikos zināja arī mūki. Tas izskaidrotu lielās sniegpulkstenīšu audzes pie senākajiem klosteriem un baznīcām. Eiropā pavasaris iestājas daudz ātrāk, un sniegpulkstenītes rotāja baznīcas februāra pirmajā svētdienā – Sveču dienā. Nav grūti iedomāties, cik ļoti sniegbaltie ziediņi atdzīvināja svētkus drūmajās, pelēkajās februāra dienās, ienesot gaišumu arī telpās.

Sena kristiešu leģenda vēsta, ka brīdī, kad Ieva un Ādams tika izdzīti no Paradīzes, bija tik nejauks laiks, ka sniegputenī zeme ar debesīm griezās kopā. Kad Ieva jau bija zaudējusi jebkādas cerības, eņģeļi apžēlojās par viņu un dažas no sniegpārsliņām pārvērta par sniegpulkstenītēm, kas kļuva par cerību simbolu."