Knifofija jeb raķešpuķe (kniphofia) piesaistīs uzmanību jebkurā dārzā, jo ir spilgta, neparasta un izskatās eksotiska. Raķešpuķes ķekarainie ziedi atveras pakāpeniski no ziedkāta apakšas uz augšu un cieši izkārtotā "adatainā" ziedkopa atgādina liesmojošu lāpu. Šī ziemciete zied ilgi – no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos laikapstākļos – pat oktobrim.
Knifofijas dzimtene ir Dienvidāfrika, kur tā zied savvaļā, krāsās variējot no maigi citrondzeltena līdz gaiši rozā tonim, lai gan lielākoties krāsojas tieši koši oranžajā tonī, ar ko šī daudzgadīgā puķe ir visvairāk atpazīstama. Knifofijai ir apmēram 70 šķirnes un, atkarībā no tās, var izaugt no apmēram 45 līdz 250 centimetriem. Krāsas – visu toņu un nokrāsu sarkanā, oranžā un dzeltenā, turklāt raķešpuķe maina krāsu – kļūst piesātinātāka, ziedam pamazām nobriestot.
Kā teikts "Apstādījumu veidotāju ceļvedī Latvijas stādaudzētāju sortimentos", knifofijas ir saulmīles, tās aug ceros, mūsu apstākļos tās var izaugt 50–70 centimetru augstumā, kuplojot apmēram 40–55 centimetru platumā. Veidojot stādījumu grupas, starp stādiem jāievēro 40–45 centimetru attālums.
Lai gan pēc izskata knifofija ir eksotiska un mūsu dārzos izskatās pēc īstas svešzemju iemītnieces, tā ir salīdzinoši viegli audzējama no sēklām vai stādiem. Tai patīk trūdvielām bagāta, labi drenēta smilšmāla vai mālsmilts augsne un, ierādot dārzā vietu, jāizvēlas saulaina un tāda, kurā rudenī un ziemā nekrājas ūdens, jo šīm ziemcietēm nepatīk lieks mitrums, un tās ir uzņēmīgas pret pelēšanu. Arī vasarā jāuzmana laistīšana – raķešpuķi nevajadzētu pārliet un, ja regulāri ir nokrišņi, raķešpuķēm pietiks ar to. Liet ieteicams, kad augsnes virskārta ir sausa. Jaunie stādiņi ir cimperlīgāki, bet, kad knifofija kārtīgi ieaugusi, tā var izturēt ilgstošus sausuma periodus un neilgi – arī salu.
Raķešpuķe vienlīdz labi izskatās puķu dobēs, akmensdārzos, mūsdienīgos prēriju stila apstādījumos un pat kompozīciju puķu podos un traukos. Tās vertikālais stublājs un kārtīgi veidotā ziedkopa likusi dārzniekiem iecienīt ziemcieti izmantot dažādās kombinācijās ar graudzālēm un augiem ar tumšu lapojumu. Lieliski izskatās augot līdzās dālijām, košajām montbrēcijām jeb krokosmijām, bet tikpat labi saskan ar flokšiem un dekoratīvajiem pelašķiem, kas krāsojas maigos toņos. Neatkarīgi no tā, kur un ar ko stādi raķešpuķes, ieteicams tās vienuviet stādīt vairākas, lai gūtu priekšstatu, kādu krāšņumu tās sniedz, augot savvaļā. Tomēr vienu lietu gan vajadzētu paturēt prātā – jāievēro apmēram 30–40 centimetru attālums, lai knifofiju lapas varētu vējoties, samazinot puves un citu slimību risku, lai gan tās tiek uzskatītas par izturīgām. No kaitēkļiem tās var iepatikties gliemežiem, kas mielojas ar puķes stumbriem un jaunajiem dzinumiem, kas atgādina sparģeļus.
Ņemot vērā, ka knifofija ir jutīga pret mitrumu, to iesaka mulčēt, lai regulētu mitruma līmeni augsnē, un laiku pa laikam uzirdināt augsnes virskārtu, lai sakņu sistēmai piekļūst gaiss. Lai pasargātu puķi no gada augstāko mēnešu mitruma un sala, to var pārstādīt puķu podā un novietot sausā vēsā telpā un pavasarī, kad zeme iesilusi, atkal izstādīt ārā. Ja nav iespējas vai negribi puķi pārstādīt un uzglabāt šādā veidā, saknes apsedz ar egļu zariem vai mulču.
Raķešpuķe pašizsējas un pēc noziedēšanas pārtop pinkainā ziedu vālē, tāpēc vēlā rudenī, pirms iestājusies ziema, noziedējušos ziedkātus nogriez, bet pavasarī vecās lapas noplēs. Ja vēlies ierobežot raķešpuķes, jaunos dzinumus nogriez ar nazi, bet vecos izroc ar lāpstu. Ja raķešpuķi vēlies pavairot, jādala pudurus, kas ir vecāki par trīs gadiem. Vienkāršākais veids, kā to sadalīt, ir rudenī vai pavasarī – ar dārza dakšu izcel to no augsnes un ar asu lāpstu sadali.
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no portāla "Garden Express", "The Spruce", "Gardenia" un "Gardens Ilustrated".
