Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētniece Dainas Rozes teiktais vieš pārliecību, ka efeja priedei pāri nenodarīs. Citādi tas ir ar kokžņaudzējiem, kas cieši apvijas ap cita auga stumbru vai balstu. Ja liānai balsts kādu iemeslu dēļ nav tīkams (piemēram, metāla caurule, kas strauji sakarst un atdziest), tā var apvīties pati ap sevi un aiziet bojā.
Augsnes un mitruma ziņā efeja ir prasīgāka nekā priede. Auglīgā, pietiekami mitrā, ar trūdvielām bagātā augsnē, nedaudz noēnotā vietā efeja jutīsies labi - dūšīgi augs, Kurzemē varbūt pat ziedēs. Nelielos dzeltenzaļos ziedus reizēm pat nepamana, jo tie parādās pavēlu rudenī un ir ieslēpti lapās. Audzējot pilnā saules apgaismojumā, efejai var apdegt lapas.
Latvijā efejas izmanto dažādos veidos - ēku sienu, verandu, lapeņu, pergolu, koku stumbru apaudzēšanai. Latvijas rietumu daļā kapsētās nereti var redzēt ar efejām blīvi apaugušas kapu kopiņas, bet dārzos tās izmanto arī mūžzaļa zāliena veidošanai. Efejas vijīgie dzinumi ar īsām tvērējsaknēm pieķeras pie koku stumbriem. Ja nav balsta, efejas veido skaistu mūžzaļu paklāju (audzējot kā zemsedzes augus, tvērējsaknes neattīstās).
Latvijā sastopamas vairākas sugas:
Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica) - sasniedz līdz 3 m augstumu;
Eiropas efeja (Hedera helix var. helix) - var uzkāpt kokā līdz pat 8 m augstumam;
Krimas efeja (Hedera taurica);
Īrijas efeja (Hedera helix var. hibernica);
Kolhidas efeja (Hedera colchica).