Ziedošas maijpuķītes podiņā – kā tās pārstādīt dārzā un uzziedināt ziemā
Foto: Shutterstock

Lai arī ārā līdz maijpuķīšu ziedēšanas parādei kāds brīdis jāpagaida, pavasara vēstneses var iegādāties podiņos, tādējādi ieviešot pavasarīgas notis iekštelpās. Vai pēc noziedēšanas maijpuķītes podiņā jāizmet vai tās var saglabāt un pēc tam iestādīt dārzā? Kādi priekšnoteikumi jāievēro, lai tās labi ieaugtu un kad ir piemērotākais laiks maijpuķītes stādīt dārzā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par maijpuķītēm

Parastā kreimene jeb maijpuķīte (Convallaria majalis) savvaļā izplatīta mērenās klimata zonas apvidos Eiropā un plaši naturalizējusies daudzās zemēs. To dēvē arī par ieleju liliju (no latīņu vārda convallis – ieleja, kas norāda uz savvaļas augšanas vietām, bet majalis – ziedēšanas laiku – maijs). Maijpuķītes nosaukums ir atvasināts no vācu valodas vārda – Maiglöckchen. Maijpuķītes plašāk audzē dārzos, bet tās ir sastopamas arī lapu koku mežos, ceļmalās un krūmājos.

Maijpuķīte ir daudzgadīga ziemciete ar gariem, sazarotiem, ložņājošiem sakneņiem (rizomiem). Lapas pa divām, retāk trijām, eliptiskas, 20 cm garas, zaļas, ziedkāts tievs, ķekarā 5 – 13 mazi (5 – 9 mm diametrā) balti, vaskaini, smaržīgi, zvanveida ziedi. Zied maijā, jūnijā. Vasaras beigās nogatavojas sarkanas, apaļas ogas ar vairākām sēklām. Auga augstums 20 – 25 cm.

Maijpuķītes ziedus lieto medicīnā kā sirds stiprinošu līdzekli. Izmanto arī lapas un lakstus. Jāievēro, ka maijpuķītei visas auga daļas, īpaši augļi un sēklas, ir indīgas.

Maijpuķīšu patīkamo ziedu smaržu var iegūt arī ziemas mēnešos un to uzskata par vienu no vieglāk uzziedināmajām puķēm. Maijpuķīšu uzziedināšana bija plaši izplatīta ziemas dekorējumiem karalienes Viktorijas laikā (1837 – 1901) un ziedus eksportēja lielos daudzumos no Vācijas uz Angliju.

Augšanai labvēlīgi apstākļi

Maijpuķītēm patīk mitra, trūdvielām bagāta, vidēji skāba (pH 5 – 5,5) augsne. Tā kā tās labprāt aug ēnā un pusēnā, tās var izmantot kā augsnes sedzēju dabiskos stādījumos zem lapu kokiem un krūmiem, turklāt tās labāk aug tieši vēsos apstākļos.

Labākais laiks pārstādīšanai ir pēc ziedēšanas un rudenī, kad beidzas aktīvā augšana. Sakneņus izrok un sadala 5 – 8 cm garos posmos tā, lai pie katra būtu saknes un nobriedis pumpurs. Stāda labi sagatavotā auglīgā augsnē 15 – 25 cm attālumā, 4 – 5 cm virs galotnes pumpura.

Pavairošana maijpuķītēm iespējama ar sēklām – sēj tiklīdz tās nogatavojas rudenī, jo sēklām nepieciešams aukstuma periods pirms dīgšanas. No sēklām pavairojot, augi uzzied pēc trim gadiem, tāpēc to pielieto reti. Šķirnes nevar iegūt no sēklām, jo sējeņi būs atšķirīgi. Veģetatīvi pavairojas ar pazemes sakneņiem un ātri izveido plašas audzes. Uz horizontāla sakneņa atrodas trīsgadīgs pumpurs, tam blakus divgadīgs un galā ir viengadīgs dzinums, kas veido ziedus tikai pēc 2 – 3 gadiem.

Slimības un kaitēkļi. Sakneņus var bojāt kāpuri. Mitrā vietā lapas inficējas ar pelēko puvi, ko ierosina sēne Botrytis; saulē un sausā augsnē attīstās lapu plankumainība.

Tags

Dārza darbi Pavasara augi
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form