Diemžēl vēstules autore nav norādījusi zirņu šķirņu nosaukumus, tādēļ puslīdz droši var spriest tikai par vienu no trim šķirnēm, proti - par cukurzirņiem. To ēdamā daļa nav vis sīkās, pusaizmetušās, negatavās sēklas, bet platās, paīsās pākstis. Tās ēd svaigas kā uzkodu vai sagrieztas pievieno dažādiem salātiem, sautē, liek pie zupām. Šīs īsto cukurzirņu pākstis ir ļoti garšīgas, tiem ir daudz piekritēju, tāpēc arī ieved un piedāvā sēklas.
Ražīgi un bez salduma varētu būt parastie lobāmie zirņi, jo arī to sēklas, kamēr zaļas (piengatavības fāzē), ir diezgan garšīgas un izmantojamas kā dārza zirņi. Diemžēl lobāmie zirņi ļoti ātri (pāris dienās) zaudē garšas īpašības.
Ja sēklas pirktas lielveikalā, kur nav kam pajautāt par tās vai citas šķirnes īpašībām, rezultāts bieži sagādā vilšanos. Taču pie vainas var būt arī neprecīza terminu lietošana. Piemēram, ja veikalā jautā pēc cukurzirņiem (daudzi tā maldīgi dēvē zaļos zirnīšus jeb dārza zirņus), pārdevējs, nezinādams, ko tieši pircējs domājis, iedod ar pākstīm ēdamo īsto cukurzirņu sēklas.
Lai izvairītos no līdzīgiem pārpratumiem nākamgad, drošāk sēklas iegādāties specializētos sēklu vai dārzkopības preču veikalos, kur iespējams saņemt konsultācijas.