Domājot par vietu ķirša stādīšanai, pirmkārt, jāizvairās no zemām vietām un ieplakām, arī nelielām. Nelielas ieplakas gadījumā no komposta un augsnes maisījuma var veidot apmēram 50 centimetrus augstas dobes ķiršu audzēšanai.
Ielabojot zemi vai veidojot paaugstinātu dobi, jāuzmanās no pārmērībām – augsnes pārlaistīšanas, pārmēslošanas (arī ar kūtsmēsliem, vermikompostiem un pelniem) un pārkaļķošanas. Ķirši barības vielas vislabāk uzņems vāji skābā līdz gandrīz neitrālā augsnē (pHKCl 6 – 6,8). Labs papildinājums augsnei ir labi sadalījušies lapu komposti. Vieglās smilts augsnēs ķirši jutīsies labāk, ja stādāmajā bedrē pievienos nedaudz sarkanbrūnu, veselīgā dārzā ieraktu mālu.
Kokiem, tāpat kā saules baterijām, gaisma nepieciešama enerģijas iegūšanai. Tomēr apbūvētās vietās reti var izvairīties no daļēja noēnojuma. Noēnojums no dienvidu un rietumu puses var būt daļēji labvēlīgs – tas samazinās stumbru sasilšanu pavasara pēcpusdienās un var pasargāt stumbrus no plaisāšanas. Noēnojums no austrumu puses nav ieteicams, jo rīta saulītē fotosintēze lapās notiek visintensīvāk. Jebkurā gadījumā noēnoti koki vairāk tieksies augt uz augšu un vājāk veidos zarojumu koka lejasdaļā.
Pavasaros, ievu un ķiršu ziedēšanas laikā, mēdz iestāties vēss laiks ar ziemeļu vējiem un pat salnām, traucējot ziediem apputeksnēties vai pat nosaldējot topošo ražu. Labi, ja apbūve vai sēta pasargā ķirsi no ziemeļu-ziemeļrietumu vējiem, bet no pārējām debesu pusēm dārzs ir atvērts vieglam vējam.
Ja blīva sēta vai apbūve ir ķirša dienvidu pusē, tā aizturēs aukstā, no ziemeļiem nākamā gaisa plūsmu, un padarīs šo laiku ķirsim vēl grūtāku. Nav vēlams arī pilnīgs aizvējš – tādās vietās pārāk labi jūtas slimību ierosinātāji un kaitēkļi. Dažādo slimību un kaitēkļu ierobežošana vienmēr jāsāk ar vainaga retināšanu, bojāto zaru un augļu izgriešanu un aizvākšanu, nobirušo lapu kompostēšanu.
Bieži vien piemājas dārzos saimnieki vēlas vienu nelielu ķiršu koku. Skābo ķiršu šķirnēm lielākoties ir vidēja auguma un spēj veidot augļus arī bez apputeksnēšanās ar citu šķirni. Tas neattiecas uz lielā auguma šķirnēm 'Živica' (apputeksnējas ar saldajiem ķiršiem), 'Žukovskaja' un 'Zentenes' (apputeksnējas ar citiem skābajiem ķiršiem). Dažādiem šķirnes 'Latvijas Zemais' kloniem ir atšķirīga pašauglības pakāpe. Piemēram, šķirnes 'Latvijas Zemais' Dumbrava klonam un Piļkas klonam nepieciešami apputeksnētāji, toties šķirnes 'Latvijas Zemais' Matkules klonam un klonam nr. 62 augļi pašapputē aizmetas labi.
Saldajiem ķiršiem raksturīgs liels augums, taču kompaktākā auguma šķirnēm augumu var ierobežot apmēram 2,5 – 3 metru augstumā. Dārzkopības institūta kolekcijā mērens augums ir:
- agrajām šķirnēm 'Paula', 'Tiki', 'Indra', 'Iputj', 'Kompaktnaja Venjaminova', 'Jānis', 'Agris';
- vidēji agrajām šķirnēm: PU 1440, 'Radica', 'Ovstuženka', 'Polli Rubiin';
- vidēja laika šķirnēm: 'Piret', 'Aleksandrs', 'Techlovan';
- vēlajām šķirnēm: 'Artis', 'Dzintars', 'Veldze'.
Foto: Daina Feldmane
Ķiršu koka augumu stipri ietekmē arī augsnes auglība – mēreni auglīgās augsnēs koki augs rāmāk, bet bagātīgās augsnēs augumu būs grūti ierobežot.
Nelielus saldo ķiršu kokus var izaudzēt arī, izmantojot augumu samazinošus potcelmus 'Krymsk 5' ( VSL2), Gisela 5 un zemos skābos ķiršus. Ja iegādātajam ķirša stādam potcelms ir 'Krymsk 5' (VSL 2), tad stādīšanas laikā vai pirmajos augšanas gados kokam jāierīko stingrs, apmēram 2,5 m garš balsts, kas palīdzēs noturēt ražu. Koki uz potcelma 'Krymsk 5' bez balsta mēdz izgāzties, jo saknes nenotur koku stingri zemē. Potcelms 'Gisela 5' koku zemē notur labi, taču jāņem vērā, ka šiem kokiem nepieciešama rūpīga kopšana, laistīšana sausā laikā un intensīva retināšana vainagam. Arī skābie ķirši koku zemē notur labi, taču tiem veidojas sakņu atvases, tādēļ apdobes nevajadzētu bieži uzrakt un frēzēt, labāk sekli aprušināt, mulčēt un appļaut. Saldajiem ķiršiem, kas potēti uz zemajiem skābajiem ķiršiem vai uz potcelma 'Gisela 5', mēdz veidoties spēcīgi pamatzari, bet pavāja, noliekusies galotne – tādējādi tie paši tiecas uz kausveida vainaga formu.
Foto: Daina Feldmane
Saldajiem ķiršiem lielākoties šķirnes ir pašneauglīgas: augļu veidošanai nepieciešama apputeksnēšanās ar citas šķirnes putekšņiem – vajadzīgs otrs koks. Ir pieejamas tikai nedaudzas pašauglīgas šķirnes, kas spēj veidot augļus pēc pašapputes – 'Stella' un 'Sunburst' ar vidēju ienākšanās laiku; 'Lapins' un 'Skeena' – ar vēlu ienākšanās laiku. Šīm šķirnēm ir lieli, skaisti un garšīgi augļi, taču to ziemcietība ir vidēja.
Vairāk par ķiršu šķirnēm vari lasīt, klikšķinot šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
