Pieredzes stāsts: kraukšķīgi redīsiņi pat novembrī
Foto: Privātais arhīvs

Novembrī var mieloties ne tikai ar pašu audzētiem gurķīšiem, bet arī kraukšķīgiem redīsiem! Gaida Iļjučonoka ar portālu "Tavs Dārzs" dalās gardā pieredzes stāstā par redīsu audzēšanu novembrī. Lasi tālāk un iedvesmojies, lai arī nākamgad pamēģinātu rudenī izlolot redīsiņus!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rakstā tālāk lasi Gaidas stāstu par redīsu audzēšanu, kā arī uzzini, kas garšīgs viņas mājās top no svaigajiem un kraukšķīgajiem redīsiņiem!

"Kādas tev attiecības ar redīsiem? Varu pastāstīt par savējām, ar ko nesen dalījos ar draugiem.

Draugu lokā sākām tīt atmiņu kamolu par bērnību, blēņām, garšām un to, ko esam paņēmuši līdzi no tām tālajām dienām. Manās bērnības garšās redzamu vietu ieņem redīsi. Kā gan var aizmirst to, ka redīsi un burkāni bija bieži jāretina un retināšana notika, aši sameklējot druknāko pierīti, saudzīgi to izceļot no zemes, steidzīgi notrinot gar biksēm (vai tad bērnam laiks skriet mazgāt sārtuli?) un tad gardu muti iekožoties kraukšķīgajā sārtvaidzī. Ņammm!

Protams, kāre uz redīsiem nekur nav zudusi visas dzīves garumā. Tā kā man vienmēr ir bijis kāds zemes pleķītis, kurā var saimniekot pēc sirds patikas, redīsiem tajā ir bijusi ierādīta goda vieta. Bērni un nu jau arī mazbērni vienmēr komentē, ka pavasarī zeme vēl nav atlaidusies, bet mamma jau cienā ar redīsiem. Savukārt rudenī raža dažreiz tiek vākta jau zem sniega kārtiņas.

Turpinājumā – par sēšanu un audzēšanu. Redīsus audzēju pārsvarā dobē, kaut pirmo puspaciņu pēdējā laikā sēju februārī arī neapkurināmā polikarbonāta siltumnīcā, tos piesedzot ar vairākkārtīgu agroplēves deķīti, savukārt plēves siltumnīcā redīsiņi man nekad nav padevušies.

Par sēšanu dobē – nu nav jau tur nekas ne specifisks, ne sarežģīts. Atkarībā no laika apstākļiem redīsu nemiers mani sāk dīdīt jau martā vai vismaz aprīlī, kā tik var uzrušināt zemīti. Sataisu dobīti, ievelku strīpiņas ar grābekli vai kādu šaurāku verķīti, saberu sēkliņas, cenšos uz strīpiņas uzbērt mazliet kūtsmēslu un tikai tad rušināt ciet. Pavasarī parasti zeme ir mitra, taču apliet tāpat vajag. Ja zeme ir ļoti sausa, savilktajās strīpiņās vispirms ieleju ūdeni un tad beru sēklas. Redīsiem patīk, ka tos mitrina, taču pārliet arī nedrīkst. Sēklas, protams, jācenšas sēt reti, bet parasti jau tā nesanāk, un tad jau retināšanas iemaņas jāatjauno. Bet – mūžu dzīvo, mūžu mācies! Es tikai šogad nejauši uzzināju, ka redīsus var arī piķēt! Tas man bija atklājums, kas noveda pie labas metodoloģijas. Šogad pavasarī manā dobītē no divām sēklu paciņām sadīga precīzi puse, otrā pusē absolūts tukšums. Pažēlojos kaimiņienei, ka sēklas nekam neder, un izdzirdēju, ka var taču mēģināt izpiķēt. Aši ķēros klāt, daļu sadīgušo izpiķēju, un dobe bija pilna. Patīkams atklājums bija tas, ka redīsi ienācās pakāpeniski – vispirms, protams, iesētie, bet pēc nedēļas vai divām sāka ienākties piķētie. Nu man māka rokā, un rudens dobē jau apzināti sēju tikai pusi un samērā biezi, pēcāk daļu izpiķējot.

Pieminēju rudens redīsu dobi – tas mūsu ģimenē ir stabils un gaidīts gardums, jo gurķi tad jau ir beigušies, tomāti jau arī iet uz beigām (protams, ne tādā rudenī, kāds ir šogad!), un tad ierodas skaistulis redīss – sarkans, apaļš, kraukšķīgs, ar mazām, zaļām lapiņām. Kur vēl lielākas gastronomiskās izvirtības! Lai pie tām tiktu, sāku riktēties jau augustā. Sagaidu pilnmēnesi un ap to laiku birdinu sēklas dobītē. Rudenī redīsi gatavojas ilgāk nekā pavasarī, nebaidās no aukstuma un pat ne no pirmās sniega kārtiņas. Augustā iesēti un vēlāk daļēji izpiķēti, tie oktobrī (un šogad pat vēl novembra vidū) ir gardu gardie.

Par sēklām gan laikam neko interesantu nepateikšu. Tā kā esmu dārzkopis parastais, sēklas pērku lielveikalā vai sēklu veikalā, pati sēklas nenoņemu un arī profesionālās nemeklēju. Manai dobītei pietiek. Agrāk mana mīļākā šķirne bija 'Žara', bet tagad tādas vairs pie mums pārdošanā neatrast. Tagad esmu atzinusi par labu esam šķirni 'Saxo', bet ar to arī mēdz būt visādi brīnumi. Sēklas uz lentītes man nepatīk, kaut kā negrib augt manā dobītē.

Pagājušajā gadā interneta dzīlēs ieraudzīju fotogrāfiju, kur mazā kasetītē, olu paletei līdzīgā, katrā mazajā podiņā auga pa vienam skaistam, sarkanam apaļvaidzim. Man taču arī to vajag! Protams, nopirku kaseti, agri pavasarī sasēju pa vienam redīsam podiņā, noliku neapkurināmā verandā uz palodzes, čubinājos ap tiem kā cāļu māte, cerēdama ieraudzīt kaut ko bildē redzētajam līdzīgu. Kas tev deva! Redīsi knapi sadīga, izstīdzēja, un neviens pat mazu galviņu neizveidoja. Varbūt kādam ir padoms, ko darīju nepareizi?

Par šo dārza prieku baudīšanas niansēm arī neko specifisku nepateikšu, jo kas gan var būt labāks par tikko no dobes izrautu (nu labi, gar biksēm netrīsim, bet nomazgāsim), aiz mazajām, durstīgajām lapelēm turētu, uz kārā zoba uzliktu kraukšķīgo gardumu! Protams, esmu tos maisījusi krējumā, griezusi ripiņās uz biezpiena, cakojusi no tiem rozītes dekorācijai, pievienojusi tiem gurķus un lociņus, bet tai baudai, kas nāk no kraukšķiena, nu nekas nelīdzinās!

Lai jums arī labi garšo!"

Tags

Dārzs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form