Фото: Shutterstock
Ja esat liela dārza vai lauku sētas īpašnieks un vēlaties savā apkaimē lielus kokus, bet ne tradicionālos ozolus, kļavas vai liepas, iespējams, ir vērts padomāt par kokiem, kuru izcelsme ir meklējama citos kontinentos, bet kas ir labi piemērojušies Latvijas mainīgajam klimatam.

Arī tad, ja dārzs nav liels, bet kārojas ko interesantu, dekoratīvo krūmu piedāvājuma klāstā var atrast interesantus eksemplārus, kas nav plaši zināmi, bet kas dārzā ienesīs akcentus, kas citur nav bieži sastopami.

Izskatīgā katalpa

Katalpas savvaļā aug Ziemeļamerikā, Ķīnā un Tibetā. Izskatīgā katalpa (Catalpa speciosa) sastopama nelielā reģionā Misisipi un Ohaijo upju baseinos un ir plaši izmantots dekoratīvs apstādījumu koks. Tā ir viena no ziemcietīgākajām Amerikas kontinenta katalpu sugām, tāpēc tiek saukta arī par ziemeļu vai izturīgo katalpu.

Katalpa ir vidēji liels vasarzaļš koks, kas sasniedz 15 – 30 metru augstumu ar plašu vainagu. Labos augšanas apstākļos stumbra diametrs var sasniegt pat metru. Sirdsveida lapas pēc formas atgādina ceriņu lapas, taču to izmēri ir krietni vien lielāki – 20–30 cm garas, 15 – 20 cm platas. Zied jūnijā, kad lielākā daļa koku ir noziedējuši. Trompetveidīgie ziedi sakārtoti ziedkopās pa 10 – 30 ziediem. Ziedi balti ar dzeltenām svītrām un purpura plankumiem, kas rudenī veido efektīvus augļus – 20 – 30 cm garas, brūnas pākstis, kas bieži vien saglabājas kokā visu ziemu. No tiem cēlies arī katalpu tautas nosaukumi – cigāru koks, indiāņu pupu koks. Rudenī lapas nekrāsojas, bet paliek brūnas un nobirst.

Katalpa ir izcila rota lielam dārzam gan ziedēšanas, gan augļu laikā. Lieliski noder kā pavēņa devējs plašās, saulainās vietās. Tās ir izturīgas pret dūmgāzēm, kaitēkļiem un slimībām, tāpēc ir iecienītas pilsētas parku apstādījumos. Katalpas ir ziemcietīgas – iztur līdz pat -30°C lielu salu. Tās var izmantot problemātiskās augšanas vietās – sausās, nabadzīgās augsnēs vai zemās mitrās vietās. Var droši stādīt visa veida augsnēs gan ēnā, gan saulē. Vienīgi vajadzētu izvēlēties no valdošajiem vējiem aizsargātu vietu, jo kokam ir trausli zari, un vēja ietekmē sīkie zari lūst un birst, tāpēc šis koks noteikti nederēs perfekcionistiem. Savukārt tiem, kas meklē lielam dārzam izskatīgu soliteraugu, katalpa būs īsti piemērota. Tikai jāņem arī vērā, ka labos augšanas apstākļos tā izaug visai liels. Koks ir vidēji ātraudzīgs, un pēc gadiem tā plašais vainags veidos samērā lielus noēnotus laukumus.

Gurķu magnolija

Tāpat kā ginka koki (Ginko biloba) un tulpju koki (Lilodendron tulipifera), magnolijas ir vienas no senākajiem augiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Savvaļā tās sastopamas Ziemeļamerikā un Āzijā. Krāšņo ziedu un lielo iespaidīgo lapu dēļ magnolijas bieži sastopamas apstādījumos visā pasaulē. Latvijas klimatiskajos apstākļos ir audzējamas vien atsevišķas magnoliju sugas, no kurām gurķu magnolija (Magnolia accuminata) ir viena no lielākajām un ziemcietīgākajām.

Gurķu magnolija, kas pieaugušā vecumā sasniedz 15 – 20 metru augstumu, savu nosaukumu ieguvusi no augļiem, kas negatavi pēc izskata atgādina neliela izmēra gurķīšus. Atšķirībā no citām magnoliju sugām, kuru ziedēšana pulcina daudz apbrīnotāju, gurķu magnolija zied maija beigās, jūnija sākumā - pēc lapu plaukšanas. Un, lai arī ziedi ir tikpat lieli un izteiksmīgi kā citām magnolijām, sava zaļgani dzeltenā krāsojuma dēļ tie nav tik uzkrītoši un, līdzīgi tulpju koka ziediem, it kā pazūd koka lapotnē. Magnolijas lapas ir lielas, rudenī iegūst dzeltenīgu bronzas nokrāsu, bet gurķiem līdzīgie auglīši pēc nogatavošanās kļūst aveņsārti. Pieaudzis koks ir liels un slaids, un var sasniegt diezgan ievērojamu vecumu – 100 – 150 gadu.

Gurķu magnolija iederas lielos dārzos un parkos, ir lielisks ēnas devējs karstās vasaras dienās. Latvijā izaudzētās gurķu magnolijas ir ziemcietīgas, iztur līdz pat -30°C lielu salu. Tās ir lielisks solitera augs un slaidā auguma dēļ iederēsies arī mazākos dārzos, apstādījumos gar ielām, alejās.

Amūras korķkoks

Amūras korķkoks (Phellodendron amurense) savvaļā aug Āzijā. Tā nosaukuma krievu valodā "бархат" otrs tulkojums ir samts – karalisks un dārgs audums. Nosaukuma divējādais tulkojums lieliski raksturo šo koku. Šķiet, ka nav otra tāda koka, kas var lepoties ar tādu mizu kā korķkoks – pelnu pelēku, biezu, siltu, mīkstu un tik patīkamu, kad tai pārslidina roku. Kā saprotams no nosaukuma, korķa koki ir tie, no kuriem gatavo pudeles korķus, daudz un dažādas interjera lietas un priekšmetus, taču tikai Amūras korķkoks ir starp 50 nozīmīgākajiem ārstniecības augiem, kurus izmanto Ķīnas tradicionālajā medicīnā.

Amūras korķkoks Latvijā muižu parkos stādīts jau no 19.gadsimta beigām. Tas ir liels koks ar zemu, plašu vainagu. Lapas nedaudz līdzinās oša lapām, saliktas no 5 – 13 olveida vai lancentiskām lapiņām ar spīdīgu virspusi un zilganzaļu apakšpusi. Zied maijā – jūnijā. Ziedi dzeltenzaļi, izvietoti skarās. Jaunajām lapām, ziediem un augļiem piemīt īpatnēja, citronam līdzīga smarža. Amūras korķkoks pieder pie "lēnajiem un bailīgajiem" kokiem – plaukst vēlu un lapas nobirdina agri. Rudenī lapas iegūst skaistu – koši dzeltenu nokrāsu, kas rudens krēslā pat nedaudz mirdz.

Amūras korķkoks ir viegli audzējams, neprasa īpašu kopšanu. Tā kā kokam ir zema lapotne, tas vairāk tiecas izplesties platumā nevis stiepties augstumā. Vislabāk stādīt to soliterā, atvēlot tam pietiekami plašu vietu. Tā gleznainais vainags iedēresies kā plašas ainavas veidojošais elements. Tas būs lielisks koks – ēnas devējs. Tikai, tā kā tas ir divmāju koks, jāizvēlas vīrišķais pārstāvis. Tas ļaus izvairīties no birstošām sēklām. Kokam nav slimību un kaitēkļu. Vislabāk aug saulainās vietās. Nav īpašu prasību pret augsni. Izturīgs pret sausumu un piesārņojumu, tāpēc iederas pilsētas apstādījumos. Amūras korķkoks ir ātraudzīgs un ļoti ilgmūžīgs – var sasniegt pat 300 gadu vecumu. Un, protams, tā īpašais trumpis ir izteiksmīgā koka miza.

Alpīnais sausserdis

Alpīnais sausserdis (Lonicera alpigena) savvaļā aug Centrālās un Dienvideiropas kalnainajos mežos. Izceļas ar koši zaļām lapām un un lieliem augļiem. Vācieši to dēvē par dzīvžoga ķirsi, jo Eiropā to izmanto zemajiem dzīvžogiem. Latvijā sastopams reti, galvenokārt, vecajos parkos.

Alpīnais sausserdis ir līdz 1 metru augsts, blīvs, kompakts krūms ar spīdīgām tumši zaļām lapām. Zied maija beigās, jūnija sākumā ar dzeltenīgiem, oranži sarkanīgiem, sartiem zvanveida ziediem, kas izvietoti pa pāriem uz lapām. Zied ilgi – 2 – 3 nedēļas. Vasaras otrajā pusē veidojas ogas, kas pēc izskata atgādina ķiršus. Ogas nav ēdamas, bet izskatās ļoti efektīgi – spožas, mirdzošas, koši sarkanas, lielas, izvietotas pa pāriem.

Alpīno sausserdi stāda saulainās vietās, drenetās smišmāla augsnēs. Labi aug arī pusēnā. Var ciest no laputīm, taču, ja aug pusēnā, laputis uzmetas mazāk. Pēc ziedēšanas var apgriezt ceturtdaļu dzinumu. Apgriešana veicina auga atjaunošanos, augs labāk zied, ir veselīgāks. Alpīno sausserdi var izmantot dekoratīvo krūmu stādījumiem, dzīvžogiem. Tas ir bišu iecienīts nektāraugs, kas labi iederēsies lauku sētā, kur nav mazu bērnu, kuriem var iekāroties pagaršot ogas. Aug ļoti lēni, bet ir ļoti dekoratīvs - ar ilgo ziedēšanu un košajām ogām.

Sarkanā pirakanta

Sarkanā pirakanta (Pyracantha coccinea) savvaļā aug Dienvideiropā un Mazāzijā. Kā krāšņumaugu dārzos audzē jau no 16. gadsimta beigām. Ērkšķainais, ziemzaļais krūms, dēvēts arī par "ugunsērkšķi", piesaista uzmanību ar smalkajiem baltajiem ziediem un koraļļsarkanām ogām, kas ilgi saglabājas krūmā.

Sarkanā pirakanta ir līdz 2 metrus augsts krūms ar pelēcīgiem dzinumiem, kas savu lapojumu saglabā arī ziemā. Lapas nelielas, spīdīgas, zaļas. Ziedi nelieli, balti, nedaudz atgādina spireju ziedus. Zied maija beigās, jūnija sākumā. Augļi nogatavojas augusta beigās, septembrī. Augļu ir daudz, tie ilgi saglabājas pie krūma. Augs ziedēšanas laikā piesaista tauriņus un bites, ogu laikā – putnus.

Pirakantas stāda saulē, pusēnā, labi drenētās augsnēs. Tās neprasa īpašu kopšanu. Vienīgi, kā daudzi ziemzaļi augi, ziemas beigās pavasara sākumā var ciest no saules apdegumiem. Labi pacieš sausumu, var izmantot kā soliteraugu, lai eksponētu ziedus un augļus, kas labi izceļas uz lapu fona. Tāpat tās iespējams audzēt špalerās rindās vai pie sienām. Labi pacieš apgriešanu.

Ērkšķi apgrūtina kopšanu, taču arī rozēm ir ērkšķi, un tas nav iemesls, lai tās nestādītu dārzā. Pie tam ērkšķi ir labs aizsargs pret nevēlamiem viesiem. Pirakantas var izmantot kā alternatīvu pie mums tik izplatītajiem vilkābeļu dzīvžogiem. Piemērotas dabas mīļotajiem, jo piesaista kukaiņus un putnus.

Žiralda eksohorda

Žiralda eksohorda (Exochorda giraldii) savvaļā aug Mandžūrijas dienvidos. Tā nosaukums franču un angļu valodā ir "pērļu krūms", kas, iespējams, radies no pērlēm līdzīgajiem ziedpumpuriem, kas jūnijā pārvēršas savdabīgos, lielos, baltos ziedos, taču iespējams, ka nosaukuma izcelsme saistīta ar dekoratīvajām sēklu pogaļām. Latvijā sastopams reti, galvenokārt kolekcijās, lai arī pasaulē tiek uzskatīts par klasisku veco laiku dekoratīvo krūmu.

Eksohorda ir vasarzaļs, līdz 2 metrus augsts krūms, kas jūnijā zied ar zaru galotnēs izvietotiem 2 – 4 cm lieliem ziediem. Jaunie dzinumi ir viegli rozā nokrāsā, lapas vienkāršas, rudenī īpaši neizceļas ar krāsojumu – viegli dzeltenas, toties augļi – piecdaļīgas someņu pogaļas - ir interesanti, un tos var izmantot floristikā.

Žiralda eksohorda ir absolūti pieticīgs krūms, kas aug jebkādā augsnē: sākot no skābas līdz kaļķainai, no smilšainai līdz mālainai. Stāda saulainā vietā. Lai krūms bagātīgāk ziedētu, to pēc ziedēšanas apgriež, izgriežot vājos dzinumus un vecākos zarus. Krūmam nav slimību un kaitēkļu. Izmanto brīvi augošam dzīvžogam, aizsargstādījumiem, vietās, kur kaut kas japaslēpj no nevēlamiem skatieniem. Līdzīgi kā jasmīns, arī eksohorda nav solitera augs. Jaukta tipa dobēs labāk to stādīt kopā ar citiem dekoratīvajiem krūmiem un puķēm, kas zied vasaras vidū un beigās, tā, lai pēc noziedēšanas eksohordas zaļā lapotne kalpotu par fonu citiem augiem.

Kur šos augus iegādāties?

Фото: Shutterstock

Var mēģināt uzzināt tuvākajā kokaudzētavā, vai kāds no aprakstītajiem augiem ir viņu piedāvājumā, taču iespējams, ka tā kā minētie augi nav tie populārākie un biežāk apstādījumos izmantotie, tie var arī nebūt katras kokaudzētavas piedāvājumā. Augus var meklēt lielākajās kokaudzētavās, kurām ir ļoti plašs sortiments, piemēram, "Zaļenieku kokaudzētavā" vai arī pie audzētājiem, kas speciālizējas retāk sastopamu kokaugu audzēšanā, piemēram, pie Ilmāra Graudiņa Grobiņā, pie Aijas Kaškures Kalsnavā vai citiem retu augu kolekcionāriem.

Ja vēlies audzēt šos augus Vidzemē vai Latgalē, kur ziemas ir ir salīdzinoši aukstākas kā citur Latvijā, tad noteikti izvēlies tādus stādus, kas izaudzēti Vidzemes vai Latgales stādaudzētavās, piemēram, Latvijas Valsts Mežu "Kalsnavas kokaudzētavā" vai stādaudzētavā "Sakstagals".

Lai aplūkotu, kā šie augi izskatās dabā, var apmeklēt Lēdurgas dendrāriju. Arvīda Janitēna pirms 40 gadiem izveidotais parks augu sugu daudzveidības ziņā ir viens no bagātākajiem Latvijā. Šeit aug un ziemo magnolijas, baltegles, ciedru priedes, riekstkoki, īstās cidonijas un daudzi citi, kas citur Latvijā nav atrodami. Blakus dendrārijam atrodas "Ārijas stādaudzētava" – viena no retajām stādaudzētavām, kur augus pavairo ar Lēdurgas dendrārijā iegūtām sēklām. Šīs stādaudzētavas īpašnieks Karolis Treijs ir sapņotājs šī vārda vislabākajā nozīmē. Šķiet, viņš dzīvo dabā, katrā savā izaudzētajā augā atrasdams ko noderīgu cilvēkam, un, ja būsiet uzmanīgs klausītājs un vērotājs, apmeklējot stādaudzētavu, uzzināsiet daudz jauna par katra auga īpašībām un dziednieciskajām spējām. Šeit kokaugu stādi tiek audzēti iespējami dabiskākos apstākļos, kas nodrošina ne tikai labu ziemcietību, bet arī izturīgus un norūdītus stādus, kas pēc iestādīšanas labi iejūtas patstāvīgā vietā. Stādaudzētavas sortimenta daudzveidību un izcilo stādu kvalitāti ir novērtējuši arī ārzemnieki, kas ierodas Lēdurgā interesantu augu meklējumos.

Любуйтесь латвийской природой и следите за культурными событиями в нашем Instagram YouTube !