Spānijas kailgliemezis ir ierindots starp 100 visinvazīvākajām sugām Eiropā. Latvijā pirmo reizi tas konstatēts 2009. gadā, un kopš tā laika gliemji strauji iekaro visu valsts teritoriju. To galvenokārt veicina stādu tirdzniecība, kā arī tas, ka ceļmalās, grāvjos un ūdenstilpņu piekrastēs gliemežu skaists ierobežots netiek, – līdz ar to izplatīšanās iespējas tiem nav traucētas. "Tas ir tikai laika jautājums, līdz tie ieņems visu Latviju," tā portālam "Māja&Dārzs" reiz paudusi malakoloģe un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Iveta Jakubāne. "Katru gadu situācija pasliktinās – atradņu skaits pieaug. Metodes ir tādas, kādas tās ir, un superlīdzeklis, lai ar vienu ierobežošanas metodi vai līdzekli suga tiktu iznīcināta, nav izdomāts. Turklāt iznīcināt to pilnībā arī nebūs iespējams – to iespējams ierobežot tikai līdz tādam līmenim, kas ir zem būtiska kaitīguma sliekšņa." Malakoloģe uzsver – pret Spānijas kailgliemežiem jācīnās kopā gan individuālā, gan pašvaldību, gan valsts līmenī.
Pavasarī, kad palielinās gaisa temperatūra, gliemeži kļūst aktīvi un intensīvi barojas – tie strauji aug līdz vasaras otrajai pusei, jo īpatņiem īsā laika periodā ir jāsasniedz dzimumbriedums un jāatstāj pēc iespējas vairāk pēcnācējus. Pieaugušie īpatņi dzīvo tikai vienu gadu – pēc olu izdēšanas rudenī tie iet bojā, taču ir bijuši gadījumi, kad arī pieaugušie gliemji izdzīvo līdz pavasarim. Olu dēšana var sākties no jūnija beigām un turpināties līdz pat decembrim, ja vien temperatūra nav pārāk zema. Taču visintensīvāk kailgliemeži olas dēj no augusta līdz septembrim. Viena dējuma olas ir izvietotas vienkopus un tajā var būt pat vairāk nekā 250 olu. Vidēji vienā reizē gliemeži izdēj līdz pat 67 olām. Tā kā viens īpatnis sezonas laikā izdēj vairākus dējumus, ir bijuši gadījumi, kad sezonas laikā viens gliemezis izdēj līdz pat 500 olām.
Olas tiek dētas mitrās vietās augsnē, kura pasargāta no vides nelabvēlīgās ietekmes, piemēram, zem akmeņiem, dēļiem, augsnes spraugās vai komposta kaudzēs. Dažkārt olas augsnē tiek iedētas pat 10 centimetru dziļumā. Tās attīstās trīsarpus līdz piecās nedēļās, un lielākā daļa kailgliemežu no olām izšķiļas līdz ziemai. Nepieaugušie gliemeži pārziemo augsnē slieku izraktajās ejās, zemsedzē vai komposta kaudzēs.
Uzsākot cīņu ar Spānijas kailgliemežiem, jāpatur prātā, ka tos nebūs iespējams iznīcināt pilnībā, bet tikai ierobežot, samazinot gliemežu skaitu. Ierobežošana ir darbietilpīgs process, turklāt tas jāveic katru gadu. Tādēļ, lai cīņa būtu pēc iespējas efektīvāka un sniegtu rezultātu arī ilgtermiņā, visintensīvāk ierobežošanas darbi jāveic līdz rudenim. Ja kailgliemeži tiek iznīcināti līdz jūlijam, tos var aprakt zemē, taču, sākot ar augustu, kad kailgliemeži olas dēj visintensīvāk, beigtie indivīdi jāsadedzina vai jāievieto sālsūdenī, kas sekmēs vēl neizdēto oliņu aiziešanu bojā un nepieļaus to nonākšanu augsnē.
Savukārt, lai izjauktu iespēju gliemežiem paslēpties augsnes plaisās, dzīvnieku alās un ejās, kā arī ievērojami samazinātu to skaitu un traucētu pārziemot jau izdētajām olām, rudenī jāveic dziļā augsnes apstrāde (dziļa uzrakšana, velēnu apvēršana, aršana). Pēc augsnes apstrādes kailgliemežu olas, kā arī paši kailgliemeži nonāk zem velēnas, kur tie tiek saspiesti.
Plašāk par Spānijas kailgliemeža raksturojumu un iespējām to apkarot vari lasīt "Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra" izstrādātajā pētījumā, kuru vari aplūkot šeit.
Savukārt "Delfi Plus" rakstā "Dārza kari: sāls upes, vara stieples un pīļu armija pret Spānijas kailgliemežiem" vari iepazīties ar dārza saimnieku pieredzes stāstiem par to, kuras metodes pierādījušas sevi visefektīvāk.
