Zinātāji apgalvo, ka apkurē starojuma siltumu dod ne tikai infrasarkanie sildītāji. To spējot arī karstais ūdens, kas nokļuvis īpašā grīdlīstu sistēmā. Kā tas iespējams?

Principiālais risinājums

Viss ģeniālais ir vienkāršs. Tradicionālā konvekcijas apkure kuļ gaisu, ceļot augšup arī putekļus, pie griestiem ir karsts, bet uz grīdas – auksts, lai gan termometrs pie sienas rāda, ka telpā ir izvēlētā komforta temperatūra. Apmēram tā kā statistikā: vieni saņem daudz, otri – maz, bet caurmērā pilsoņi dzīvo diezgan labi. Siltumtehnikā šo problēmu mēdz risināt, pirmkārt, noliekot radiatoru uz grīdas, otrkārt, ļaujot tam sildīt gaisu un piespiežot karsēt virsmu, kas tālāk šo siltumu vienmērīgi izstaro telpā, likvidējot krasās temperatūras atšķirības un ļaujot iemītniekiem labāk justies arī mazliet vēsākā istabā.

Uzdevums nav tik vienkāršs. Kaut gan ideja jau pirms gadiem četrdesmit dzimusi Amerikā, tehniski vislabāk tā īstenota tikai gadsimta beigās Itālijā, nelielā kompānijā "Hekos", kas radījusi oriģinālu grīdlīstu apkures sistēmu Thermodul. Šo preci tagad izplata visā Eiropā, līdzvērtīgu analogu gandrīz nav, lai gan netrūkst atdarinātāju, jo īpaši Ķīnā, taču arī Krievijā lētie varianti neesot cieņā. Latvijā Thermodul pieejams jau desmit gadu, tostarp brīvi nopērkams specializētajos veikalos, bet patiesībā ļoti maz zināms pat speciālistu aprindās. Ir vajadzīga liela dūša un, galvenais, pārliecība, lai klientam ieteiktu izdot lielu naudu par alumīnija sildelementu, kam jauda ir tikai 150–200 W/m, bet cena – 60 eiro/m un vēl tikpat daudz par izstarojošo paneli, kas tiešām atgādina vienkāršu grīdlīsti. Turpat par saprātīgu summu taču var iegādāties lieliskus tērauda radiatorus!

Miniatūrā versija

Pati labākā siltuma atdeve, kā zināms, ir alumīnija radiatoriem. Thermodul ir to miniatūrā versija – uz divām tievām 14,7 mm vara caurulītēm uzvalcētas plānas alumīnija plāksnītes, kas grīdlīstes parametros (augstums – 13,7 cm, biezums – 2,9 cm) veido visai pieklājīgu sildvirsmas laukumu. Priekšā šim radiatoram obligāti jāliek izstarojošais panelis jeb, vienkāršāk sakot, plāns alumīnija profils, kam augšpusē atstāta šaura sprauga gaisam.

"Sistēma visefektīvāk darbojas, ja ienākošā ūdens temperatūra nepārsniedz +55 °C," stāsta SIA "Aquadock Baltija" valdes priekšsēdētājs Normunds Rasļenoks. "Tad tikai aptuveni 15% siltuma tiek konvekcijai, viss pārējais – izstarošanai. Ja temperatūra aug­stāka, atkal sākas tradicionālā gaisa jaukšana." Tas nozīmē, ka šī apkure ir piemērota arī pilsētas dzīvokļiem, kas siltumu saņem centralizēti, un ideāla, piemēram, privātmājās jaunajiem gāzes kondensācijas katliem, kas strādā zemā temperatūrā.

Patiesībā šī ir interesanta divu apkures principu simbioze. Siltais gaiss, kas nelielos apjomos no grīdlīstes tomēr lēnītēm ceļas augšup gluži kā tradicionālajā versijā, atveres specifiskā profila dēļ griežoties virpuļos, kas paliek, it kā pieķeras pie sienas, veidojot tai neredzamu siltuma aizkaru. Tāpēc šī sistēma ir ideāla pie ārsienām, kas parasti ir aukstākas un kur biežāk kondensējas mitrums. Reizēm tas ir pat vienīgais variants. Piemēram, kādā privātmājā Mežaparkā vasaras verandā parādījies pelējums. Kopš tur aiz dīvāna ir šāda grīdlīste, kas pieslēgta gāzes apkures sistēmai, saimniecei tā esot omulīgākā atpūtas vieta.

Vienkārša uzstādīšana

Šādai apkurei nepieciešamo grīdlīstu kopējo garumu nosaka kā parasti – atkarībā no sildelementa jaudas un telpas platības. Piemēram, 20 m2 istabai, kur vēlamā jauda ir 2 kW, pietiek pat ar 8–9 m vienlaidus radiatora. To nogriezt var jebkurā vietā, attiecīgi savienojot abas vara caurulītes, bet izstarojošais panelis jeb pati grīdlīste, kas pieejama jebkurā krāsu tonī, dekoratīvos nolūkos teorētiski ir vajadzīga visam perimetram, izņemot, protams, durvju ailas. Attapīgi saimnieki šādās situācijās palūdz galdniekam tukšajiem posmiem izgatavot daudz lētākus koka vizuālos līdziniekus! Arī aiz masīvām mēbelēm sildošās grīdlīstes nav jēgas likt, toties, piemēram, virtuvē tās var izvilkt gar iebūvēto skapīšu cokoliem, sagādājot īpašu baudu visiem, kas darbojas pie plīts. Sistēma ir pietiekami elastīga, iespējami pat liekti rādiusi. Uzstādīšana un pieslēgšana esošajai apkures sistēmai ir elementāra – vajadzīgi tikai cauruļu pārejas elementi no lielākā ¾ collas uz mazāko ½ collas diametru.

Thermodul darbojas ne tikai ar ūdeni, bet arī elektrību, jo starp caurulītēm vēl ir mazāka ligzda strāvas (tena) pievienošanai. Šī iespēja ir būtiska pavasara un rudens periodos, kad dzīvokļus vairs vai vēl centralizēti neapkurina.

Galvenais ieguvums

Labas lietas ir dārgas, toties ļoti efektīvas lietošanā. Thermodul reklāmas materiālos apgalvots: mazāks ūdens daudzums sistēmā + zemākas temperatūras telpā = vismaz 30% enerģijas ekonomijas salīdzinājumā ar citām apkures sistēmām. Par formulas komponentiem šaubu nav, tas tiesa, bet rezultātu var pārbaudīt tikai praksē, ņemot vērā arī mājokļa energoefektivitātes rādītājus. Diemžēl privāti eksperimenti šajā jomā nav iespējami, pārāk lieli ir sākotnējie ieguldījumi – ap 120 eiro par katru sildošās grīdlīstes metru. Atliek vien ticēt vai meklēt ko citu, ierastāku. Neapstrīdams ir tikai galvenais ieguvums – komforts. Šādā vidē, kur viscaur ir puslīdz vienāda temperatūra un putekļi nevirmo gaisā, ir patīkamāk un veselīgāk dzīvot, jo īpaši tiem, kam dažādas alerģijas un plaušu kaites.

Iespējams, šī ir viena no nākotnes tehnoloģijām, līdz kurai statistiski vidējam pilsonim vēl jāizaug, mācoties no savām kļūdām. Piemēram, ka tā sauktās siltās grīdas nebūt nav piemērotas dzīvojamās istabās un guļamistabās, jo ceļ augšā putekļus vismaz līdz deguna līmenim. Starojuma siltums šķiet pievilcīgāks nekā konvekcijas siltums, tikai sadzīvē ienāk lēnām gan zināšanu trūkuma, gan lielo izmaksu dēļ.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!