Kvalitatīvi materiāli
"Dēļu grīdai, tāpat kā lāgām, visbiežāk izvēlas skujkoku zāģmateriālus: egli, priedi, arī lapegli. Protams, atsevišķās situācijās lieto oša vai ozola dēļus, taču tas drīzāk ir izņēmums, jo šāda grīda izmaksās ļoti dārgi.
Ja, izvēloties materiālu lāgām, tā kvalitātei nebija tik augstu kritēriju, tad attiecībā uz grīdas dēļiem situācija ir cita. Ja vien dēļi netiks krāsoti ar necaurspīdīgu krāsu, vislabāk izvēlēties augstākās kvalitātes materiālu. Pērkot vislabāk aplūkot katru dēli, lai tam nebūtu defektu: plaisu, nošķeltu malu, lielu zaru vietu. Materiālam arī jābūt sausam – mitrums ne vairāk kā 12 procentu. Lietojot mitrākus dēļus, ar laiku tie izžūs un starp dēļiem parādīsies spraugas, tie var savērpties, un grīda vairs nebūs līdzena," skaidro Māris Stiprais, būvfirmas "KMT projekts" valdes loceklis.
Standarta grīdas dēļu platums ir 92, biezums – 30 vai 35 milimetri. Protams, tirdzniecības vietās piedāvā arī cita platuma un biezuma grīdas dēļus. Cena – sākot no 9 eiro par kvadrātmetru. Iegādājoties grīdas dēļus, tie jāpērk ar aptuveni 15% rezervi nekā ir telpas tīrais laukums.
Vajadzīga tvaika izolācija
Ierīkojot grīdas privātmājā, visbiežāk dēļus stiprina tieši pie lāgām. Tomēr nedrīkst aizmirst par siltumizolāciju.
Virs tā sauktās melnās grīdas ieklāj tvaika izolācijas plēvi, tad siltumizolācijas materiālu, kuru arī pārklāj ar tvaika izolāciju. Tās atsevišķās loksnes savā starpā salīmē. Augšējais tvaika izolācijas slānis nepieciešams, lai putekļi un siltumizolācijas materiāla daļiņas ar laiku nenokļūtu telpā. Tikai pēc tam stiprina grīdas dēļus.
Ierīkojot siltinātu dēļu grīdu dzīvoklī, vislielākā problēma ir nolīmeņot lāgas, īpaši, ja grīda jāpaceļ par dažiem centimetriem virs betona. Šajā gadījumā bez apakšējās tvaika izolācijas kārtas var iztikt. Izņēmums būs pirmā stāva grīda, uz kuras labāk ieklāt arī apakšējo tvaika izolācijas kārtu. Augšējā – virs siltumizolācijas materiāla – nepieciešama visos gadījumos.
Ja ir stabils un līdzens betona pamats, pastāv iespēja ierīkot peldošu dēļu grīdu. Šajā gadījumā uz tīra gruntēta pamata ieklāj dažus milimetrus biezu putupolietilēna kārtu. Tad seko finieris un dēļu kārta. Starp kokmateriāliem un sienu jāpaliek 1–2 centimetrus lielām atstarpēm, kuras nosedz ar grīdlīstēm.Ar naglām?
Labāk ar skrūvēm!
Grīdas dēļus pie pamatnes stiprina ar naglām (80–120 mm) vai kokskrūvēm (70–100 mm). Pēdējās izmantot ir izdevīgāk, jo pastāv mazāks risks dēļus sabojāt, montāžas procesā nemākulīgi rīkojoties ar āmuru. Skrūves var būt ieskrūvētas gan 90 grādu leņķī attiecībā pret dēļiem (2. attēls), gan 45 grādu leņķī (1. attēls).
Pirmajā gadījumā skrūvju galvas iegremdē dēlī un pēc tam virsmu špaktelē. Otrajā gadījumā skrūves jau sākotnēji tiek paslēptas dēļa konstrukcijā un nav redzamas. Sānu dēļu stiprinājuma paraugs redzams 3. attēlā.
"Ja nav iespējams iegādāties pilnīgi sausus grīdas dēļus, tos savieno savā starpā, taču pie lāgām stiprina tikai katru sesto septīto dēli. Pēc 6–8 mēnešiem dēļi būs izžuvuši, sarāvušies un starp tiem parādījušās spraugas. Piestiprinātos dēļus atbrīvo un piedzen tuvāk citu citam, likvidējot šķirbas. Sastiprināšanas procesā šoreiz pieskrūvē vai pienaglo visus dēļus. Iespējams, pēc sastiprināšanas grīda būs jāēvelē un jāslīpē. Žūšanas procesā dēļi var savērpties, un grīda nebūs tik līdzena, kā plānots, tomēr nevajadzētu izmantot nepietiekami izžāvētus dēļus, jo rezultāts nebūs kvalitatīvs," skaidro Māris Stiprais.
Laka, eļļa vai krāsa?
Kad slīpēšana pabeigta, grīdu pārklāj ar grunts laku. Izvēloties lakas, jāiegādājas viena ražotāja laku sistēma – tās katra nākamā kārta ir pieskaņota iepriekšējai. Grīdas lakošanai parasti nepieciešamas 2–4 lakojuma kārtas.
Pēc grunts lakas uzklāšanas un pilnīgas tās nožūšanas virsmu slīpē, lai novērstu koksnes šķiedru iespējamo pacelšanos. Visa grīda viegli jānoslīpē ar smalku smilšpapīru (120.–150. nr. graudainums) vai pulējamo disku. Tad uzklāj pamata sastāvu. Klājot vairākkārt, grīda jāslīpē pirms katras nākamās kārtas.
Lakošanas rezultātu lielākoties ietekmē telpas gaisa temperatūra – tai jābūt 15–25 grādi. Ja temperatūra ir augstāka, laka nožūs pārāk ātri, ja zemāka – žūs pārāk lēni. Lakas uzklāšanas laikā vēlams nepieļaut tiešu saules staru krišanu uz lakojamās virsmas, tāpat nedrīkst lakot caurvējā. Uz grīdas jālej nelieli lakas daudzumi un tā jāizlīdzina ar otu vai veltnīti vienmērīgiem, gariem triepieniem.
Vēl viens no grīdas apstrādes veidiem – eļļošana. Noslīpēti grīdas dēļi tiek piesūcināti ar speciālu eļļu. Vairumā gadījumu eļļa ir dabīgs un ekoloģiski tīrs produkts, tāpēc, piesūcināta ar eļļu, koka grīda tiek saglabāta dabīga un maksimāli dzīva. Tomēr šādas grīdas kopšana ir sarežģītāka, un tās virsma nav tik noturīga pret mehāniskiem bojājumiem, kā grīdu lakojot.
Protams paliek vēl viens grīdas apstrādes veids – krāsošana, taču tas apslēps koka dabīgo tekstūru.
