Radniecība arhitektūrā: dvīņu mājas un to aktualitāte mūsdienās

Dvīņu māja, līdzīgi kā rindu māja, ir tipoloģisks ģimenes privātmājas paveids jeb vienkāršoti sakot, – divas privātmājas, kas izvietotas spoguļattēlā, bloķētas ar vienu kopīgu sienu. Parasti šāda ēka ir novietota uz viena zemes gabala, nodalot lietošanā attiecīgi konkrētajai sekcijai pieguļošo teritorijas daļu. Plānojums, izmērs, arhitektūra – nav nekādā veidā ierobežots, iespējamas tikpat plašas variācijas, kā brīvi stāvošas privātmājas gadījumā. Ēku parametrus regulē konkrētās vietas apbūves noteikumi. Arhitekts skaidro, ka visbiežāk zonās, kurās ir atļauta privātmāju apbūve, ir atļautas arī dvīņu mājas.

Dvīņu mājas gadījumā ēka ir vairāk nevis gaumes jautājums, bet pasūtītāja izvēle, balstoties uz ekonomisku pamatojumu. Minot priekšrocības šai arhitektūrai, tā kā uz viena zemes gabala tiek izvietotas divas, nevis viena dzīvojamā vienība, iespējams daudz efektīvāk izmantot zemes gabalu.

Vietās, kur apbūves zeme ir dārga, zemes gabala izmēri ir pārāk lieli, vai kādu citu apsvērumu dēļ nav pragmatiski zemes gabalu atvēlēt tikai vienai, brīvi stāvošai ēkai – dvīņu māja var būt labs risinājums.

Vēl kāda būtiska šāda tipa arhitektūras priekšrocība – lemjot pa labu dvīņu mājām, var ievērojami samazināt dzīvojamās vienības celtniecības izmaksas. Piemēram, tādas dārgas pozīcijas, kā inženierkomunikāciju pievilkšana zemes gabalam, ūdens urbums, kanalizācijas sistēma, žogs, daļēji kopīgas nesošās konstrukcijas (kopīga siena, pat ēkas pamati, u.c.) vairs nav jāfinansē vienam īpašniekam, bet var tikt dalītas uz diviem. Tāpat var rasties virkne citu ietaupījumu celtniecības procesā, kas vienmēr rodas, būvējot divas ēkas daļas vienā piegājienā, nevis atsevišķi, skaidro arhitekts.

Arhitekts min, ka visbiežāk lētākas sanāk arī projektēšanas izmaksas – īpaši situācijās, kad dvīņu mājas sekcijas ir identiskas (spoguļattēlā). Ēkas sekcijām ir vienots plānojums, konstrukciju un inženierkomunikāciju risinājumi – attiecīgi mazāks darba apjoms projektētājam un pasūtītājs saņem, ja tā var teikt – "divus par viena cenu".

Runājot par priekšrocībām, kā būtiskāko arhitekts min jau iepriekš minēto iespēju iegūt individuālu ģimenes mājokli par mazākām izmaksām, kā arī ģimenes privātmājas dzīves kvalitāti vietās, kur savādāk tas nebūtu iespējams, piemēram, pilsētas centra tuvumā, dārgos, elitāros rajonos, u.tml.

Ne mazsvarīga priekšrocība ir ēku energoefektivitāte. Tā kā dvīņu mājām aptuveni par ¼ daļu samazinās ārējais fasādes laukums (kopīga siena), proporcionāli samazinās arī apkures izmaksas. Starp citu – pirmā uzbūvētā pasīvā ēka pasaulē (Vācijā, Darmštatē) arī ir ēka ar vairākām, kopā bloķētām dzīvojamām sekcijām, tieši šī iemesla dēļ – tas ir daudz energotaupīgāks būvapjoma risinājums, nekā viena brīvi stāvoša ēka.

Bet, kā mēs visi labi zinām, nav labuma bez ļaunuma. Šajā gadījumā ļaunuma vietā pareizāk būtu teikt trūkumu. Plānojot būvēt māju no jauna, vispirms jāatrod kompanjons, ar ko ieceri kopā realizēt. Tas var nebūt viegli. Gadījumi, kad dvīņu māju jau sākotnēji iecerējuši divi pazīstami cilvēki un būvē savām ģimenēm, ir reti. Tādēļ Latvijā dvīņu mājas lielākoties ir attīstītāju pārziņā. Ēkas sākotnēji realizē viens īpašnieks un pēc pabeigšanas tiek vai nu izīrēta vai pārdota.

Būtisks apstāklis, ar ko ir jārēķinās, lemjot par labu dvīņu mājām, ir privātums. Tā kā dvīņu mājas sekcijas atrodas relatīvi cieši, ir skaidrs, ka ar zināmu kaimiņa tuvumu, būs jārēķinās. Tiesa, pastāv daudzveidīgi risinājumi, kā privātumu saglabāt – dzīvžogi, labiekārtojuma elementi, kā arī pārdomāts ēkas un teritorijas plānojums.

Daudziem diskutējama var būt ēkas tēla identitātes lieta. Izvēloties dvīņu ēku, ir jārēķinās, ka dzīvo tāda izskata ēkā, kādā dzīvo arī kāds cits. Tas nederēs tiem, kuriem ir svarīgi, lai ēka, kurā viņi dzīvo, būtu kas unikāls. Taču dvīņu mājas sekcijām nebūt nav vienmēr jābūt pilnīgi identiskām – tās var atšķirties gan fasāžu arhitektūras, gan arī plānojuma ziņā. Ēka var nebūt simetriska. Arī sekciju izmēri, plānojums var atšķirties, atkarībā no nepieciešamās telpu programmas, istabu skaits, u.tml. nianses. Tātad, ir iespējams arī dvīņu mājas sekcijām piešķirt pilnīgi atšķirīgus un unikālus vaibstus.

Tā kā arhitekts uzkrājis gana lielu pieredzi arī šādu māju plānošanā, izkristalizējušies priekšlikumi, kas jāņem vērā. Piemēram, kopīgā siena starp sekcijām jānodrošina ar pietiekamu skaņas izolāciju. Ja vien plānojums to ļauj, uz kopīgās sienas pusi nav slikti plānot palīgtelpas, kāpnes, sanitāros mezglus, varbūt garāžu vai citas palīgtelpas. Liekot šajā zonā garāžas, nereti iespējams arī ērtāk izvietot iebrauktuves, piemēram, ar vienu pieslēgumu ceļam, nevis diviem.

Ja to ļauj plānojums, ar būvapjoma risinājumu var telpiski atdalīt sekcijas, piemēram, vidējā daļā paredzot kādu apjomu ierāvumu, pazeminājumu, u.tml. – tas ļauj kaut nedaudz, bet tomēr piešķir zināmu identitāti, privātumu un sajūtu, ka ēkas ir atsevišķas privātmājas.

Vēl ieteicams plānot ēku tā, lai veidotos iespējami savrupa iekšpagalma zona netraucētai dzīvošanai vai iespējai distancēties no kaimiņiem. Tas ir būtiski, un tas ir panākams ar pārdomātu projekta risinājumu.

Jāņem vērā fakts, ka kopīgā siena rada zināmus ierobežojumus logu izvietojumam. Tātad, jo īpaši jāpārdomā plānojums, lai no trim pusēm nodrošinātu pietiekamu dienas gaismu visās telpās.

Šis arhitektūras paveids noteikti nav nekas svešs Latvijā, un visai bieži var redzēt šīs radnieciskā paskata mājas, visbiežāk Rīgā un tās apkaimē. Arī arhitekts piekrīt tam, ka dvīņu mājas Latvijā ir pietiekami izplatītas. Būvniecības ''buma" laikā līdz 2009. gadam dvīņu mājas bija kā ejoša prece daudziem attīstītājiem, kuri šo ēku tipu ieplānoja daudzviet, arī jaunajos privātmāju ciematos.

Dvīņu mājas nereti redzamas Mārupē, Ķekavā, Jūrmalā, Ādažos, un citviet ap Rīgu. Arī Rīgā – Ķīpsalā un Mežaparkā drīz plānots uzsākt ekskluzīvu dvīņu māju projektus, kas vēlreiz apliecina, ka dvīņu māja nebūt nav tikai standarts lētākai dzīvošanai.