Vai meistari ir jācienā ar kafiju un smalkmaizītēm?
Foto: DELFI

Kad stāstīju, ka Latgalē meistariem mēdz pasniegt pat trīs kārtu pusdienas – ar zupu, pamatēdienu un pat saldo, kolēģi izbrīnīti man vaicāja: nopietni? Jā, pavisam nopietni, arī pati esmu meistariem gatavojusi ēdienus. Vai mājokļa saimniekam meistars būtu jāuzcienā ar kafiju un gardumiem? Vai tas ir labas žests vai gluži otrādi – nevēlama rīcība – to vaicājām etiķetes speciālistei, meistariem, kā arī mājokļu saimniekiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Etiķete nenosaka, ka to nedrīkst darīt vai to, ka tā ir jādara. Tas ir labas gribas žests," sarunā ar portālu "Māja&Dārzs" norāda Latvijas pazīstamākā etiķetes eksperte Aija Strautmane. "Ja tiek noslēgts līgums un tajā nav ierakstīts, ka jānodrošina pusdienas, tad tas nav jādara. Līgumā arī var atrunāt, ka saimnieki gādā pusdienas. Taču bieži vien līgumus neslēdz, tāpēc jau ir lielas problēmas ar meistariem."

Kā vēlreiz uzsver Strautmane – meistaru cienāšana ir labas gribas žests. "Ja saimnieks remontdarbu laikā ir mājās un to remontē patīkams meistars, kāpēc to neuzcienāt? Arī es kādreiz esmu cienājusi meistarus, arī manas meitas to darīja, kad bija maziņas. Viņas meistariem sasmērēja maizītes," atminas etiķetes speciāliste.

Ko par uzcienāšanu domā meistari?

"Normāli Eiropā nekas tāds nenotiek, meistars ir pakalpojuma sniedzējs un par velti nestrādā, par savu darbu saņem atalgojumu. Ēdiens vispār ir tabu, jo neviens pierijies nekad nevar pastrādāt normāli fiziski. Normāli parasti ir tā, ka darba veicējs, dodoties uz darbu, jau vakarā domā, ko viņš rīt dzers un pauzē ko uzkodīs, un tā ir viņa problēma. Ēdienu parasti dod un dzirda tikai tad, kad ir talkas, kad nav apmaksa naudas vienībās par darbu. Jā, tas Eiropā arī ir, un tas ir normāli," uzskata apdares meistars Igors Dacjuks.

Savukārt meistars Jānis, kurš vēlējās palikt anonīms, uzskata – pacienāšana ir jauks žests no saimnieku puses, bet to var arī nedarīt. "Es noteikti būšu sagatavojis līdzi sev pusdienas, bet, ja saimnieki mani uzaicinās uz kafiju un uzkodām, protams, neatteikšos. Tas ir patīkami, ja saimnieki padomā arī par strādniekiem, kuri pavada vairākas stundas viņu dzīvesvietā," tā Jānis.

Viedoklī dalījās arī portāla "GetaPro" pārstāvji: "Tas nav obligāti, jo galu galā šāds cienasts ir pateicība, kas izriet no brīvprātības principa. Jebkurš maksas pakalpojums ir biznesa darījums. Tomēr mēs zinām daudzus stāstus no izpildītājiem mūsu vietnē, kad rezultāts pārsniedz klienta cerības un klienti vēlas pateikties speciālistam ar kaut ko vairāk, nekā tikai samaksu par pakalpojumu. Tad klienti pasakās gan ar gardumiem, gan uzrakstot lielisku atsauksmi par izpildītāju. Un šajā sakarā mēs uzskatām, ka speciālistiem bieži vien ir svarīgāk tas, ka klients ir veltījis savu personīgo laiku labas atsauksmes uzrakstīšanai, kas palielina viņa iespējas saņemt vairāk jaunu potenciālu pasūtījumu, nekā uzcienājis ar tēju, bet aizmirsis uzrakstīt ieteikumu par meistaru."

Vai meistari ir jācienā ar kafiju un smalkmaizītēm?
Foto: Shutterstock

Pieredzes stāsti

"Man vecāki taisīja vakariņas, kad māju cēla strādnieki pa vakariem pēc sava oficiālā darba. Tas bija tā kā papildu paldies, ka esat pie mums, ne citiem. Es saprotu, ka ēst dod tad, kad visādi citādi esi pa lēto ticis cauri. Savukārt par normu es pats pieņemu, ka strādniekiem ir pieejams dzeramais ūdens – nopērku minerālūdens pudeļu iepakojumu. Jo remonta apstākļos krāna ūdens un dzeršana no pieputējušām glāzēm vai krūzēm var nebūt ok," tā Andris.

Savukārt Līvai šķiet pašsaprotami, ka meistarus ir jāpacienā. "Man vienmēr licies pieklājīgi pacienāt ar kafiju, ūdeni, kādu gardumu. Aicināt izmantot labierīcības," papildina Līva. "Trīs kārtu ēdienreizes gan laikam negatavotu."

Portālam "Māja&Dārzs" savas pārdomas uzticēja arī vēl kāda mājokļa saimniece, kas vēlējās palikt anonīma: "Manuprāt, ja meistars nāk strādāt uz mājām un ir vairāku dienu darbs (visas dienas garumā), tad no savas puses nodrošinu dzērienu, kas ir kafija/tēja vai ūdens, bet pusdienas un ēdamās lietas meistaram jānodrošina pašam. Mani vecāki nesen cēla māju – bija algota brigāde, kura strādāja vairākas nedēļas no vietas. Viņi pusdienas sev nodrošināja paši, bet arī dzērieni (tēja/kafija/ūdens) tika sniegti no saimnieku puses. Kad jumtu licēju brigāde padarīja savu darbu (jo jumtu lika citi meistari), uz Spāru svētku dienu mājas saimnieki šai brigādei nodrošināja "svētku galdu" ar visu ko vien var iedomāties – salātiem, karbonādēm, siltajiem ēdieniem, uzkodām un pat kliņģeri. Bija kādi brīži, kad starpbrigādes posmos tika pieaicināts kāds palīgs no malas, tad tam tika nodrošinātas arī pusdienas. Mana vecmamma Latgalē, kad aicina kādu meistaru uz dažu dienu vai nedēļu darbiem, nodrošina tiem silto ēdienu pirms darba, pusdienpauzēs un pēc darba."

"Man bija kapitālais remonts no septembra līdz decembrim. Katru dienu vārīju kafiju, uzskatīju to par normu. Divreiz dienā pat un pie kafijas liku klāt cepumiņus vai konfektītes. Jo cilvēks, kas remontē tavu māju, patiesībā kļūst par ģimenes locekli." dzīvokļa saimniece Ieva

Dita uzskata – ar meistaru cienāšanu var rasties pārpratumi. "Piemēram, pirmajā reizē pacienā, meistari pieņem, ka tā būs visu laiku. Un, ja nākamajā reizē meistariem nepiedāvā pusdienas, sanāk neveikli. Vēl neveiklāk būtu tikai tad, ja viņi, sajūtot ēdiena smaržu, automātiski nāk pusdienās, bet viņi nav ierēķināti un tagad jādala trīs kartupeļi uz četriem cilvēkiem," tā Dita.

Savukārt Nikolajs uzskata, ka meistaru cienāšana ir atkarīga no saimnieka un paaudzes. "Man ir 23 gadi, es noteikti nebarotu un neko nepiedāvātu, jo, ja pats būtu meistars, tad atteiktos pieņemt ēdienu vai dzērienus no nepazīstamiem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ – tas ir mans darbs un nevaru darba laikā ēst, turklāt nevar zināt, cik ļoti tie cilvēki ievēro higiēnas normas un kā izmazgā traukus."

Visai kuriozi stāsti par meistaru ēdināšanu, kuri gandrīz beigušies pat nelāgi, ir Kristīnes un Aijas kontā. "Reiz bija tāds tirliņš, kuru uz 8 stundām atstāju vienu, atnākot skatos, ka viņš savus pelmeņus manā kafijas aparātā vārījis, dažus vēl atstājis siltuma režīmā, lai neatdziest viņa vakariņas. Ko tur cienāt un ucināt, ātrāk gribas beigt sadarbību," stāsta Aija. Savukārt Kristīne zina stāstu, ka meistaru cienāšana gandrīz beigusies ar traģēdiju: " Man tēvs savulaik kamīna meistaru, kas lauku mājā dzīvoja ilgāku laiku, lai izbūvētu kamīnu, pēc darba paveikšanas atalgoja ar kārtīgu ballīti, kas beidzās ar to, ka, kamēr visi gulēja, kamīna meistara dēls, kurš bija ar īpašām vajadzībām, ar mana tēta auto izbraukāja pagalmu, ietriecās siltumnīcā, apskādējot gan to, gan mašīnu, gan vēl mājas trepes. Morāle – maizītes var, alkoholu – nē! Bet, jā, citos gadījumos meistaram, kas ilgāku laiku dara darbus, ir forši uztaisīt ēst, it īpaši laukos, jo tur jau viņš nevar "Wolt" izsaukt."

Ko tu domā par meistaru cienāšanu? Padalies ar savu viedokli komentāru sadaļā!

Tags

Nekustamais īpašums Etiķete Remonts
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form