Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis
Foto: PantherMedia/Scanpix

Vācu aitu suns, ko tautā biežāk dēvē par vilku suni vai vienkārši vilku, ir šķirne, kuru, šķiet, pazīst ikviens. Tas ir daudzu iemīļots suns, jo ir ne vien ārkārtīgi pievilcīgs, bet arī ļoti gudrs, apķērīgs un viegli padodas apmācībai. Ne velti tieši vācu aitu suns ir galvenajā lomā tādos seriālos kā "Komisārs Reksis" un "Rintintins", kuru jaunākās sērijas savulaik ar nepacietību gaidīja kā lieli, tā mazi skatītāji gandrīz visā pasaulē. Vācu aitu suns ātri apgūst jaunus trikus un no visas sirds vēlas strādāt saimnieka labā!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Carnikavietei Sanitai Rakstiņai ir divi šādi mīluļi vārdā Neo un Dīva. Viņa saka, ka bez abiem ķepaiņiem savu dzīvi vairs nevar iedomāties, jo dzīvnieki sniedz milzumdaudz pozitīvu emociju.

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Kā suņi pie tevis nonāca?

Sanita: "Man pret šo šķirni ir lielas simpātijas. Manuprāt, šie suņi ir lieli intelektuāļi – ļoti gudri, ar asu prātu, saprot no acu skatiena vien, ko domājam, ko darīsim. Ja mēs ar vīru, esot istabā, saskatāmies ar domu, ka jāiet ar suņiem pastaigā, viņi jau aiz loga sāk smilkstēt un rosīties.

Pirms teju astoņiem gadiem pārcēlos uz dzīvi pie vīra Carnikavā, skaistā vietā, jūras tuvumā. Drīz vien sapratām, ka mums ļoti gribas suņuku. Tā pēc kāda laika pie mums nonāca mazā Remba. Mums bija žēl, ka sunīte viena pati garlaikojas, kamēr neesam mājās, tādēļ pēc diviem gadiem atvedām mājās mazo Neo.

Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis
Foto: 2014. gada marts. Nu jau labākos medību laukos aizgājušās Rembas 6 gadu un Neo - 4 gadu jubilejas svinības. Privātā arhīva foto.

Diemžēl pagājušā gada oktobra beigās sunīte Remba pēkšņi nomira. Neviens ārsts nevarēja konkrēti pateikt, kāds bija iemesls, tika izteica dažādus minējumus… Mājās iestājās tāds tukšums. Visiem sāpēja. Visi, ieskaitot Neo, ļoti skumām. Lai turpinātu dzīvot un nebūtu laika skumt, jau pēc nedēļas atvedām mājās jaunu sunenīti – trīs mēnešus jauno Dīvu! Mazā par to ir parūpējusies par 200 procentiem!"

- Varbūt ir īpašs stāsts par vārdu izvēli? Tie ir ļoti interesanti.

Gan Neo, gan Dīva savus vārdus saņēma mantojumā no kucēnu pārdevējiem. Mums šie vārdi patika un likās suņiem ļoti piemēroti, tādēļ nemainījām. Pirmā sunenīte tika pie vārda Remba, jo vīrs gribēja suņa puiku un bija jau tam izdomājis vārdu Rembo, bet sanāca meitene. Iecerēto vārdiņu atstājām, tikai pārveidojām sieviešu dzimtē – Remba! Viņai sev doto vārdu attaisnoja, jo bija kareivīga un braša meitene. (Smaida.)

- Pag, pag, kā varēja suņa puikas vietā sanākt meitene?

Sunīti pirkām no paziņām. Viņi teica, ka pēdējais puika palicis, un mums pat prātā neienāca pārbaudīt. Tā nu izrādījās, ka mājās atvedām meiteni. (Smejas.)

- Lūdzu, noraksturo abus savus vilciņus? Ar ko katrs īpašs uz citu suņu fona? Kādas ir viņu mīļākās nodarbes?

Šobrīd gan tikai par Neo un Dīvu. Lai Rembiņai salds miedziņš Tur Augšā.

Negribētu salīdzināt savus suņukus ar citiem, jo droši vien katram saimniekam savējais šķiet vislabākais, visgudrākais un vismīļākais. Katrs suns ir ļoti īpašs – unikāla personība, gluži tāpat kā katrs cilvēks. Arī Neo un Dīva ir ļoti atšķirīgi.

Esmu pamanījusi, ka ne tikai Dīva, bet arī citas šīs sugas kucītes ir ļoti sievišķīgas. Kad iedodu Dīvai gardo stienīti zobu tīrīšanai, Dīva paņem to starp priekšķepiņām un lēnām, pa mazam gabaliņam grauž gluži kā īsta dāma (tā darīja arī Remba), bet Neo aprij visu uzreiz. (Smejas.)

Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis
Foto: Sanita Rakstiņa ar savu mīluli Dīvu neilgi pēc sunītes iegādes. Privātā arhīva foto.

Neo kā jau īsts vīrietis ir nosvērts un apdomīgs. Šogad viņam paliks pieci gadi, bet arī bērnībā viņš bija liels gulšņātājs un domātājs. Protams, kad jāskrien pastaigā, peldēties vai jāsargā mūs no svešiniekiem, viņš kļūst ļoti aktīvs. Neo ļoti patīk spēlēties ar bumbiņām un peldēties.

Dīva ir eņģelītis velna brunčos! Ļoti emocionāla, mīļa, aktīva, ātra skrējēja. Tālu un augstu lec, kā arī ir ļoti liela palaidniece. Neviens suņuks mums līdz šim mājās neko vērtīgu nebija sagrauzis, bet Dīva… Nemaz nevar saskaitīt, cik daudz lietu ir cietušas no viņas zobiem! Viņai ļoti patīk vadi, rožu kāti, kurpes… Pat sagrauza savu un Neo pastaigu siksnas. Sunīte ļoti rūpējas par to, lai mēs tiktu pie jaunām mantām. (Smejas.)

- Kaut ko darāt, lai graušanu apturētu, vai jau esat atmetuši cerības?

(Gari nopūšas.) Mantiņu suņiem pietiek, grauž arī tās, bet tas Dīvu neattur grauzt arī citas lietas. Domāju, ka sunīte paaugsies un tas pāries. Taču nesēžam un negaidām, bet visu laiku mācam, ka nedrīkst grauzt kurpes un mēbeles, bet tikai savas mantiņas. Lai viņai nerastos kārdinājums, visas vērtīgās lietiņas paslēpjam nesasniedzamās vietās. Taču visu jau nenoslēpsi…

Domāju, viņa vēlas visu laiku būt uzmanības centrā un, lai to panāktu, cenšas uz pilnu klapi. Patiesībā viņa jau tāpat ir mīlulīte un luteklīte, protams, arī Neo tāds ir. Kad Neo un Remba bija mazi, kāds vienmēr bija mājās, tādēļ suņiem netrūka uzmanības. Tagad mēs ar vīru pa dienu esam darbā, tādēļ sunene meklē sev kādu nodarbi laika aizpildīšanai un… bieži vien sāk kaut ko grauzt. Vakarā gluži kā mazs bērns cenšas izrādīties, kā nu māk, lai tikai tiktu pamanīta, bieži atnāk ar kādu lietu zobos.

Šiem suņukiem vajag ļoti daudz uzmanības un mīlestības. Un viņi mums to dod pretī nenovērtējamā daudzumā.

Abi suņuki ir ļoti neatlaidīgi. Vienmēr par visām varītēm cenšas panākt to, ko grib. Protams, ne jau vienmēr viņiem tas izdodas, jo ir lietas, ko nedrīkst un viss. Šajā sakarā ienāca prātā viens Dīvas nedarbs. Mums ir vaļēja tipa veranda, kur žāvējam veļu. Biju izmazgājusi savas drēbes un izkārusi. No rīta paskatījos - viss vietā, viss smuki karājas! Dīvai ir nejauks niķis noraut veļu un iznēsāt pa pagalmu. Kad aizbraucu uz darbu, vīrs aizgāja vēlreiz pārbaudīt – kātad, viena jaka mētājas pa zemi! Pasauca Dīvu, sarāja un ienesa jaku istabā. Kad izgāja pēc brītiņa ārā, viņu sagaidīja pārsteigums – visas drēbes bija norautas un mētājās zemē! Spītība vai neatlaidība – nezinu, kurš te pareizais vārds!

Vienmēr, kad Dīvu sarāju, pienāk man klāt un dod ķepu – atvainojas! Viņa ļoti labi saprot, ka ir nogrēkojusies.

- Kas ir tas, par ko savus četrkājainos draugus visvairāk mīli?

To nemaz nevar pateikt vārdos. Vienkārši tādēļ, ka viņi ir, ka viņi mīl un gaida mūs, priecājas un skumst reizē ar mums.

- Kādas ir vācu aitu suņu sliktās īpašības, trūkumi?

Godīgi sakot, neesmu līdz šim pamanījusi nevienu sliktu īpašību vai trūkumu. Domāju, ka sunītis nemāk uzvesties tad, ja saimnieks laikus nav iemācījis paklausību. Protams, kamēr kucēnam iemāci, ko drīkst un ko nedrīkst, paiet laiciņš. Ja nemāca nemaz, suņuku nevar vainot – vainīgs ir saimnieks pats! 

Šie suņi ļoti ātri mācās un saprot, ko drīkst un ko ne. Protams, dažreiz grib un dažreiz negrib klausīt, bet te viss atkarīgs no disciplīnas un saimnieka pacietības. No savas pieredzes varu teikt, ka kucītes ir ļoti emocionālas un emocijas viņām ne vienmēr ļauj uzreiz savākties. Viņas ir ļoti ziņkārīgas un fiksas, viņām viss jāredz un visur jāiesaistās. Tādēļ kucītes rūpīgāk jāpieskata.

Vācu aitu suņiem piemīt tendence dominēt, tādēļ viņiem laikus jāiemāca, kurš mājās ir saimnieks, citiem vārdiem, bara vadonis.

- Suņukus audzinājāt paši vai vedāt uz paklausības kursiem?

Neo ņēmu instruktoru, kurš brauca pie mums uz mājām, bet mazo Dīvu apmācu pati. Neo ir ļoti paklausīgs. Dīva jau no trīs mēnešu vecuma iet pavadā blakus, sēž un dod ķepu. Kad ejam pastaigā pa mežu, kad vien pasaucu, skrien pie manis, prom neskrien. Šinī ziņā viņa ir paklausīga meitene.

- Ar ko suņus parasti baro? Kādus našķus dod?

Suņukiem dodam sauso barību, kā arī pieliekam klāt kādu konserva kripatiņu. Reizēm uzvāru vistu sirsniņas, ko pielikt pie sausās barības. Suņiem garšo biezpiens. Ziemā šad tad izvārām kādu putru, lai nav visu laiku viens un tas pats. Protams, abiem garšo kauliņi, kā arī speciāli kaltētie kārumi suņiem (tesmeņi, kuņģīši un citi).

- Vai šīs šķirnes suņiem vajadzīga īpaša kopšana? 

It kā nē, bet vissvarīgākais ir tas, ka vācu aitu suņiem vajag daudz kustēties! Mēs dzīvojam privātmājā un suņuki var skraidīt, cik grib, bet ar to vien nepietiek. Ja no darba tiekam laikus mājās un ir pietiekami gaišs, vedam viņus uz mežu, pastaigājamies gar jūru. Brīvdienās mums vienmēr ir vismaz trīs stundas ilga pastaiga.

Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis
Foto: Kopā jautrāk - Neo un mazā Dīva. Privātā arhīva foto.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar suņiem?

Ir bijis daudz amizantu atgadījumu, bet tā uzreiz kādu konkrētu grūti atcerēties. Nu, piemēram, mums dārzā ir ierīkotas laistīšanas sistēmas. Tās darbojas tā, ka noteiktā laikā no zemes izlien tādi kā stienīši un sāk laistīt dārzu. Suņiem tas, protams, vienmēr ir liels pārsteigums. Diezgan jautri no malas vērot, kā viņi reaģē uz šo lietutiņu, kā arī tad, kad stienīši pēkšņi pazūd zem zemes.

Mazā Dīva reiz man nograuza rozes ar visiem ērkšķiem! Nesaprotu, kā viņa to dabūja gatavu. Vēl mazā ir skatījusies uz savu atspulgu stiklā un situsi tam ar ķepu. Šķiet, viņa domāja, ka aiz stikla ir kāds cits suns.

- Kā suņi saprotas savā starpā?

Viņi ir greizsirdīgi viens uz otru, kas lielākā vai mazākā mērā izpaužas visu laiku. Kad mums vēl bija Remba un atvedām mājās mazo Neo, viņa sākumā skatījās uz kucēnu kā brīnumu, bet pēc tam sāka aprūpēt kā mamma. Tas tādēļ, ka viņa bija meitene. Tagad, kad mājās bija Neo un atvedām Dīvu, sākums bija diezgan saspringts. Sunene bija jāsargā no lielā puikas, jo viņš it nemaz nebija draudzīgs pret Dīvu.

Domāju, ka viens no iemesliem šādai uzvedībai bija tāds, ka Neo bija ļoti satriekts Rembiņas zaudējuma dēļ, un tad vēl mēs atvedām kaut kādu svešu sīko... Tagad abu attiecības ir normalizējušās. Protams, viņš ir licis Dīvai saprast, kurš ir noteicējs. Mazā Dīva gan ir bezbailīga, bieži riskē un kaitina lielo sugas brāli. Viņa ir ļoti mīlīga un tiecas pēc Neo, bet viņš ne vienmēr grib viņas sabiedrību un tad uzrūc, pat pārada zobus mazajai.

Vācu aitu suns – personīgais komisārs Reksis
Foto: Pastaigas laikā pa mežu. Palaidne klēpī ir Dīva, līdzās - Neo. Privātā arhīva foto.

- Kas cilvēkam jāņem vērā, ja grib iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Es šādu suni ļoti neieteiktu turēt dzīvoklī. Tā ir dzīvnieka mocīšana. Protams, ja jāizvēlas – iela (klaiņojoša suņa statuss) vai dzīvoklis, tad dzīvoklis noteikti ir labāks variants.

Pirms pirkt vācu aitu suni, jāņem vērā, ka ar viņu būs daudz jānodarbojas, nevarēs aiziet mājās un nelikties par suņuku ne zinis. Viņi ir jāuztver kā līdzvērtīgi ģimenes locekļi. Ar viņiem jārēķinās.

Vācu aitu suņa īstā vieta noteikti nav pie ķēdes, jo tā ļoti sabojā dzīvnieka raksturu.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form