Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: Jamie Muchall / cc

Kurš gan nezina Tasmānijas velnu Tazu no populārā multiplikācijas filmu seriāla "Trakie tūņi" (Looney Tunes). Patiesībā īstais Tasmānijas velns reizēm ir pat ļoti līdzīgs šim skaļajam, rijīgajam un absolūti trakajam personāžam, kurš pārvietojas kā viesulis.

Tasmānijas velni pēc rakstura nudien ir visai kašķīgi un uzliesmo teju maniakālās dusmās, kad viņiem kāds uzbrūk, jācīnās par mātīti vai jāsargā maltīti. Pirmie ieceļotāji no Eiropas tālajā Austrālijā mītošos plēsīgos somaiņus iesauca par velniem, pēc tam, kad bija redzējuši, kā šie zvēri, zobus atņirguši, šņāc, rūc un izdod šaušalīgus kliedzienus, liekot asinīm stingt dzīslās.

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: AP/Scanpix

Neuzpērkams un nepieradināms

Vienmēr drosmīgajiem Tasmānijas velniem ir tumši brūns vai melns kažociņš un "plecīgs" augums, kas liek tiem līdzināties maziem lācēniem. Ja zvēriņi nebūtu tik nešpetni, izskatītos pat ļoti mīlīgi. Tasmānijas velni neesot pieradināmi kā mājdzīvnieki un, dzīvojot nebrīvē, nepieķeroties aprūpētājam, kurš tos baro. Gluži pretēji, daudz nedomājot, brūkot savam kopējam virsū, tikko tiem kaut kas nav bijis pa prātam. Un, ja vien rodas kaut mazākā iespēja izbēgt – tā netiek palaista vējā.

Vairumam Tasmānijas velnu ir balta strīpa uz krūtīm, kā arī uz dibengala. To priekškājas ir garākas par pakaļkājām, piešķirot zvēriņam cūkai līdzīgu, smagnēju gaitu.

Tasmānijas velns ir pasaulē lielākais somainis gaļēdājs, kura augums garumā sasniedz 76 centimetrus. Dzīvnieks var svērt pat 12 kilogramus, taču tā svars lielā mērā atkarīgs no reģiona, kur tas mīt, un barības pieejamības.

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: roger smith / cc

Roku nešpetnim labāk netuvināt

"Pūcīgā" velna mutē slēpjas ļoti asi zobi un ārkārtīgi muskuļoti žokļi, ar kuriem tas spēj veikt vienu no nepatīkamākajiem un spēcīgākajiem kodieniem, kāds vien zīdītājdzīvniekiem ir pa spēkam.

Tasmānijas velni ir "zvērināti" gaļēdāji, kuri galvenokārt pārtiek no čūskām, putniem, zivīm un visai bieži arī no maitas. Tie kļūst ārkārtīgi kašķīgi un kauslīgi, kad jācīnās par vietu pie prāva bojā gājuša dzīvnieka.

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: emmett anderson / cc

Kašķīgie zvēriņi pēc dabas ir vientuļnieki, kas dienu pavada, guļot alā vai krituša koka dobumā, bet naktī lien ārā, lai meklētu barību. Viņi izmanto savas garās ūsas, izcilo ožu un aso redzi, lai izvairītos no lielākiem plēsējiem un konstatētu potenciālā medījuma vai maitas atrašanās vietu.

Kad ēdamais ir atrasts, tie ir ārkārtīgi rijīgi, aprijot visu, ko vien var dabūt iekšā – gan iekšējos orgānus, gan apmatojumu, gan kaulus.

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: Reuters/Scanpix

Pat 30 mazuļu metienā – kā tas iespējams?

Tasmānijas velnu mātīte pēc trīs nedēļu ilgas grūtniecības laiž pasaulē 20 līdz 30 mazmazītiņus velnēnus. Teju rozīnes izmēra mazuļi rāpjas augšā pa mātes kažoku un ielien tās "kabatā". Taču mātītei ir tikai četri pupi, tāpēc visi velnēni nevar izdzīvot.

Aptuveni pēc četriem mēnešiem tie sāk lūkoties laukā no kabatas, bet pēc sešiem mēnešiem pārtrauc zīst pienu. Pēc astoņiem mēnešiem tie jau ir pilnīgi patstāvīgi velnēni.

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: Reuters/Scanpix

Tasmānijas valdnieki sērgas varā

Lai gan agrāk Tasmānijas velni apdzīvoja visu Austrālijas kontinentu, tagad tie sastopami tikai uz Austrālijai piederošās Tasmānijas salas. Biologi spriež, ka šie dzīvnieki pašā Austrālijā lielā mērā izzuduši tāpēc, ka no Āzijas ievesti dingo jeb krūmu suņi, kas tos medījuši.

19. gadsimtā Tasmānijas velnus masveidā iznīcināja vietējie fermeri, jo uzskatīja, ka tie nobeidz viņu lopus (patiesībā gan Tasmānijas velni vairāk varētu būt vainojami mājputnu, nevis lielo lopu nogalēšanā).

Iepazīstam dzīvniekus: Tasmānijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
Foto: PantherMedia/Scanpix

1941. gadā valdība pasludināja Tasmānijas velnus par aizsargājamu sugu un kopš tā laika to populācija strauji auga. Bēdīgus laikus šie dzīvnieki atkal piedzīvoja 20. gadsimta 90. gados, kad desmitiem tūkstoši Tasmānijas velnu mira no briesmīgas slimības, ko dēvē par velnu sejas audzēju (ang. val. devil facial tumor disease, DFTD). Tā ir ļoti "lipīga" vēža forma, kā ietekmē ap Tasmānijas velna muti un uz purna veidojas lieli bumbuļi, kas liedz dzīvniekam ēst. Beigu galā dzīvnieks nomirst no bada.

Dzīvnieku glābēji izolēja Tasmānijas velnu populācijas, ko slimība nebija skārusi, un tagad koncentrējas uz sugas pavairošanu nebrīvē, lai glābtu Tasmānijas velnus no izmiršanas.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāla Nationalgeographic.com un Livescience.com.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka