Sapnis par suni? Tas raksturīgs daudziem cilvēkiem, kas alkst pēc labākā četrkājainā drauga. Taču diemžēl ne vienmēr šo sapni izdodas pārvērst par realitāti, jo cilvēki apzinās savas iespējas un saprot, ka par suni tomēr nevarēs parūpēties. Mīluļa ienākšana ģimenē ir ārkārtīgi atbildīgs, nopietns lēmums un process, un to noteikti nevajadzētu uztvert vieglprātīgi.
Kas tad atšķir atbildīgu saimnieku no vieglprātīga? Lūk, Amerikas Kenelkluba mājaslapā un "The Spruce" apkopotas vairākas pazīmes.
Lēmuma pieņemšana
Ar šo, saprotams, sākas suņa ienākšana ģimenē. Tās locekļiem jāpieņem lēmums, vai ģimene ir gatava uzturēt suni, vai mīlulim būs vieta mājoklī, vai izvēlētā šķirne ir atbilstoša ģimenes locekļu dzīvesstilam un iespējām.
Atbildīgs saimnieks apsvērs teju vai visus "par" un "pret", lasīs šķirņu aprakstus, konsultēsies ar speciālistiem un audzētājiem, kā arī noskaidros, kas nepieciešams suņa ikdienā (jo nebūt nav tā, ka līdz ar suņa ienākšanu ģimenē viss kļūst skaidrs pats no sevis). Atbildīgs saimnieks arī sapratīs, ka no suņa nevarēs tik viegli atbrīvoties ikreiz, kad mīlulis paveiks kādu nedarbu. Ja četrkājainis ir kļuvis par ģimenes locekli, to nevarēs acumirklī izlabot.
Savukārt vieglprātīgs saimnieks, iespējams, paļausies uz mirkļa impulsu, piemēram, izvēlēsies tādu suņu šķirni, kas noskatīta kādā seriālā vai kura iepatikusies tikai un vienīgi izskata dēļ. Var gadīties tā, ka ārēji skaistais, pievilcīgais un simpātiskais suns izrādās ārkārtīgi sarežģīts audzināšanā un nepaklausīgs, un to vieglprātīgs saimnieks nevēlēsies labot, veltot savu laiku. Tāpat saimnieki, kas lēmumu pieņem pēkšņi, vadoties pēc acumirklīgām sajūtām, ticams, nepārbaudīs, vai audzētava, no kuras tiek ņemts šķirnes suns, ir reģistrēta Latvijas Kinoloģiskajā federācijā. Iespējams, ka iegādātā čivava izaugs krietni lielāka vai punduršpics nemaz neattaisnos savu nosaukumu...
