Ziema ir sākusies, un dažādas šim gadalaikam raksturīgas nelaimes piemeklē ne vien mūs - dzīvnieku draugus, bet arī mūsu rejošos un ņaudošos mīluļus. Vai esam gatavi ziemai? Vai pratīsim pasargāt viņus no nelaimēm un saslimšanas? Uz to jūs radīsiet atbildi, izlasot interviju ar dakteri Liju Sirmo.

Latvijā ir sākusies ikgada nekontrolējamā stihija – ziema. Televīzijā jau redzējām sižetu par vīru, kurš guvis traumu nenotīrīto jumtu dēļ. Kādas raksturīgākās traumas ziemā mēdz atgadīties dzīvniekiem?

Visizplatītākās ir kāju traumas. Ļoti bieži tiek traumēta pēdas daļas. Ja cilvēki pārvietojas pa ledus kukuržņiem apavos, tad dzīvniekiem tādu nav. Vēl ir lieta, pie kuras ir vainojami paši cilvēki – tie ir sasistie stikli. Tie iesalst ledū un dzīvnieks uz tiem savaino pēdas. Bieži vien, pavadot brīvdienas laukos, suns savaino pēdas uz asās sērsnas kārtas. Grieztas, plēstas, stipri asiņojošas traumas ziemas periodā gadās ļoti bieži.

Ziemā ir iespējami visi iespējamie dermatītu paveidi, jo ielas Latvijā tiek kaisītas ar dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem, arī ar sāli. Šīs vielas nav labvēlīgas dzīvnieku ādai. Pareizi būtu pēc katras pastaigas nomazgāt sunim ķepas.

Vajadzētu pievērst uzmanību arī nenotīrītajiem jumtiem, lai no tiem neuzgāztos lāstekas vai sasalis sniegs.

Pēdējā laikā uz ielām redzam daudzus īsspalvainos sunīšus, kas satērpti dažnedažādākajos tērpos...

Es uzskatu, ka maza auguma īsspalvainie dzīvnieki, piemēram, angļu buldogi, takši u.c., ziemā ir jāapģērbj. Tagad ir daudz iespēju uzšūt dzīvniekam tērpu, vai iegādāties to jau gatavu. Tas noteikti atmaksājas. Jāatceras – tāpat, kā mums, cilvēkiem, ziemā salst, tā suņiem arī. Ja sunim salst, viņš nevēlas doties pastaigās, bet tās dzīvniekam ir ļoti nepieciešamas.

Garspalvainajiem suņiem ir savi kažociņi. Kāda uzmanība jāpievērš ziemā šiem četrkājaiņiem?

Garspalvaino suņu īpašniekiem jāpievērš pastiprināta uzmanība savu mīluļu ķepu kopšanai – noteikti ir jāizgriež garā spalva starp pirkstu spilventiņiem. Starp pirkstiem spalvā parasti saķep sniegs un sasalst pikučos. Tie sunim rada grūtības pārvietoties un mēdz būt arī sāpīgi. Pastaigas laikā suns ik pa brīdim apstājas, kož un plēš ar zobiem savas ķepas – tās ir mocības.

Kā jau visu gadu, obligāti ir jāseko līdzi nagu garumam – tie ir jāapgriež. Garo nagu dēļ suns var slīdēt un krist, un tā rezultātā, protams, rodas dažādas traumas.

Šodien, nākot uz interviju, redzēju bērnus slidināmies no kalniņa. Tajās rotaļās bija iesaistīts arī suns, kuram lika šļūkt no kalna. Vai tas ir pieņemami?

Tas nav pieņemami. Noteikti nē. Suns nekādā gadījumā nav piemērots šļūkšanai pa ledu no kalna! Turklāt pastāv iespēja, ka kāds no aizmugures var dzīvniekam uzbraukt virsū ar ragaviņām. Tās ir traumatisma iespējas.

Tāpat vajadzētu piedomāt pie fakta, ka bērni liek vilkt suņiem ragaviņas. Ja suns ir liels un spēcīgs, bet bērns, savukārt, nav suņa svarā vai pat smagāks, ja dzīvniekam tiek lietoti atbilstošs iejūgs un aprīkojums, ja blakus atrodas pieaugušie, tad šādu lieta ir pieļaujama. Taču nekādā gadījumā nedrīkst suni iejūgt ragavās, piesienot tās pie kaklasiksnas. Ir iespējamas muguras traumas, nerunājot jau nemaz par to, ka bērns ar ragavām var uzbraukt sunim virsū. Nav arī garantijas, ka suns, kuram pēkšņi nodarīts pāri, neiekož savam pāridarītājam.

Ledus sunim nekādā ziņā nav draugs! Suni nevajadzētu ņemt līdzi uz slidotavu un slidkalniņiem.

Ko darīt, ja suni kā kompanjonu ir paņēmis līdzi kāds zemledus makšķernieks, un dzīvnieks ielūst ledū?

Ja suns ir tikai ielūzis un samircis, bet nav slīcis un sarijies ūdeni, viņš maksimāli ātri jānogādā siltumā un jāsasedz ar segām. Vajadzētu viņa kažoku rūpīgi izžāvēt ar matu fēnu. Ja cilvēks var noslaucīties, un ir sauss, tad dzīvniekam ir bieza vilna un pavilna, ko nevar izslaucīt.

Ja ir iespēja, visprātīgākais būtu nogādāt suni veterinārajā klīnikā, jo dzīvnieks ir pārdzīvojis šoku un viņam būtu jāsaņem pretšoka terapija. Klīnikā dzīvnieku var pareizi apkopt un izžāvēt.

Vai ir kritiska āra temperatūra, kad dzīvnieku nevajadzētu vest pastaigās?

Ja temperatūra ir ļoti pazemināta, vajadzētu izvairīties ar mazajiem un īsspalvainajiem sunīšiem doties pastaigās. Nekas slikts nenotiks, ja šo dzīvnieku īpašnieki paklās avīzi, lai dzīvnieks varētu nokārtot savas dabiskās vajadzības telpās. Ja suns saaukstēsies, tā pēc tam izvērtīsies par daudz lielāku problēmu, nekā, ja mēs savāksim kādu lieku kaudzīti vai peļķi.

Garspalvainos dzīvniekus ļoti zemā āra temperatūrā vajadzētu vest pastaigā uz īsu laiku.

Vai āra suņiem vajadzētu papildus siltināt mītnes?

Ja gaisa temperatūra krītas zem -20°C, tad vajadzētu parūpēties par papildus siltuma nodrošināšanu. Sunim vislabākais būtu kāds salmu maiss – tas ir “elpojošs” un pārāk nekarsē. Sintētiskās vatētās segas nebūtu īsti piemērotas suņiem.

Viņi aukstumu uztver un pacieš ļoti individuāli. Ja temperatūra nav pietiekami zema, sunim var nepatikt pārāk silta būda. Man pašai pieder divi vācu aitu suņi, kuri dzīvo Jūrmalas īpašumā, un esmu novērojusi, ka pie mērenas gaisa temperatūras viņi velk no būdas ārā saklātās segas – viņiem ir par karstu.

Šeit noteikti jāatceras kāda nozīmīga lieta – dzīvniekam ir jābūt labi paēdušam, tad viņš nesalst. Barība ir ļoti nozīmīgs faktors ziemas laikā. Tas pats attiecas arī uz meža dzīvniekiem un klaiņojošajiem dzīvniekiem pilsētās.

Pastāstiet, lūdzu, par saaukstēšanās slimībām. Kādas ir to raksturīgākās pazīmes?

Iesnas, klepus un asarojošas acis – konjuktivīts – mēdz būt gan suņiem, gan kaķiem, sevišķi pēc pastaigām vējainā laikā. Arī vējainās dienās nevajadzētu rīkot garas pastaigas.

Iesnu gadījumā sunim ir pastiprināti izdalījumi no deguna, viņš visu laiku to laiza. Ir bijis gadījums, kad zvana uz klīniku suņa saimnieks un jautā pēc padoma: sunim paaugstināta ķermeņa temperatūra nav konstatēta, bet tek deguns, kas tas varētu būt? Kad mēs jautājam, pēc kā viņš spriež, ka sunim nav paaugstināta ķermeņa temperatūra, viņš atbild, ka suņa deguns ir mitrs un auksts.

Te nu es vēlos kliedēt šo mītu: ja suņa deguns ir auksts un mitrs, tad viņš ir vesels, pretējā gadījumā – slims. Deguns nav ķermeņa temperatūras rādītājs! Temperatūra ir jāmēra taisnajā zarnā, protams, neizmantojot dzīvsudraba termometrus. Šim nolūkam aptiekās ir pieejami digitālie termometri, kuru cenas nav augstas. Atcerieties – normāla ķermeņa temperatūra gan kaķiem, gan suņiem – līdz +39°C. Ir jāsāk uztraukties, ja temperatūra ceļas virs normālās, vai, tieši pretēji – ja temperatūra krītas zem +37°C. Tad varētu būt aizdomas par pārsalšanu vai kādu citu vainu.

Suņu klepus ir ļoti savdabīgs – ļoti līdzīgs tam, kad dzīvnieks rīstās. Bieži vien, novērojot tipiskākās suņa klepus pazīmes, saimniekiem liekas, ka viņu mīlulim kaut kas ir ieķēries kaklā. Vēl viena būtiska pazīme, ja viņam ir problēmas kaklā, ir tāda, ka suns ļoti pastiprināti laiza grīdu. Suns jūt kaklā traucējošu kairinājumu un vēlas no tā atbrīvoties.
Kaķu klepus vairāk līdzinās šķaudīšanai.

Ja suns vai kaķis ir sācis klepot vai šķaudīt, ja viņš ir regulāri un laicīgi attārpots, neatkarīgi no gadalaika, vajag meklēt veterinārārsta palīdzību. Bez saaukstēšanās iespējām klepošana var būt arī viens no simptomiem sirds saslimšanai. Šīs problēmas būtu laicīgi jādiagnosticē.

Ir arī pietiekami daudz profilaktisku līdzekļu – vitamīnu sirds stiprināšanai. Tāpat kā cilvēkiem. Esam no ASV saņēmuši “Cardiostrength”, kas profilaktiski lietojams gan suņiem, gan kaķiem. Ir vērojami ļoti labi rezultāti šī preparāta lietošanā.

Mūsu portāla apmeklētāji nereti vaicā arī par trušu saaukstēšanās pazīmēm. Kā ir ar šiem dzīvniekiem?

Klasiski par saaukstēšanos var runāt attiecībā uz tām dzīvnieku sugām, kuras Latvijā tiek audzētas kā eksotiskas – mūsu klimatam neraksturīgas. Biežākais Latvijā audzētais šāda veida dzīvnieks ir šinšilla, kuras dzimtenē ir sauss klimats.

Šinšillas mūsu klimata apstākļos visbiežāk saslimst ar bronhītiem un pneimonijām, jo viņu fizioloģiskās ķermeņa vajadzības gadsimtu gaitā ir piemērojušās sausiem un putekļainiem apstākļiem, kur diennakts temperatūra svārstās vairāku grādu robežās. Elpošanas ceļu problēmas ir grūti diagnosticēt un tās noris vairāk apslēptā formā nevis akūti un ļoti uzkrītoši.

Ķermeņa temperatūra šo slimību manifestācijas laikā var būt normāla vai nedaudz paaugstināta un parasti to nevērtē kā galveno šīs grupas slimību pazīmi. Elpošanas ceļu slimību laikā saimnieki parasti novēro, ka dzīvnieks ir drusku saguris, negrib īpaši kustēties, tam nedaudz samazinās apetīte, bet tā izzūd pakāpeniski, ar laiku var parādīties nedaudz apgrūtināta elpošana, vēlāk, ja slimība progresē un elpošanas ceļos savairojas daudz baktēriju, parādās izdalījumi no deguna un acīm.

Arī istabas dzīvnieki mēdz saaukstēties, piemēram, atrodoties kaut īsu brīdi caurvējā...

Kaķiem ļoti patīk sēdēt uz palodzēm vai pie balkonu durvīm, kas ne vienmēr ir atbilstoši nosiltinātas, vai pat iziet uz balkona. Tāpat ne vienmēr šinšillas vai kāda cita dzīvnieciņa būris atrodas vietā, kur tas pasargāts no caurvēja, vai pat pie atvērta loga. Bieži vien cilvēki nepievērš tādiem šķietamiem sīkumiem uzmanību, bet par to būtu jāpiedomā. Tāpat, ja kaķis ir izgājis uz balkona, pirms aizvērt durvis, vajadzētu pārliecināties, vai viņš ir ienācis istabā, nevis nākamajā rītā konstatēt, ka kaķis vēl joprojām atrodas uz balkona. Ir bijuši tādi gadījumi.

Lielā mērā mīļdzīvnieku saslimšana un traumatisms ir atkarīgs no mūsu apzinīguma un atbildības sajūtas - jebkurā gadalaikā.

Ziema ir sākusies. Vai ir jau sastopami gadījumi, kad uz jūsu klīniku tiek nogādāti dzīvnieki ar ziemai raksturīgām traumām?

Ir bijušas nepatīkamas grieztas brūces ķepās, apsaldētas ķermeņa daļas. Ir pieauguši arī saaukstēšanās saslimšanu gadījumi. Lūzumu un izmežģījumu pagaidām nav.

Vai jums ir kāds ieteikums dzīvnieku mīļotājiem?

Gribu vērsties pie visu mājdzīvnieku īpašniekiem un aicināt izturēties pret saviem mīluļiem ar atbildības sajūtu. Eksotisko mājdzīvnieku īpašniekiem būtu ieteicams atsvaidzināt savas zināšanas šo dzīvnieku turēšanā, palasot atbilstošu literatūru vai konsultējoties ar speciālistiem.

Ja jums ir radušies jebkādi jautājumi vai jūsu dzīvnieku ir piemeklējusi kāda problēma, neklausieties, ko saka kaimiņš vai darba kolēģis, bet piezvaniet uz klīniku veterinārārstam! Tas neko nemaksā, turklāt jūs nomierināsiet sevi un varēsiet palīdzēt savam dzīvnieciņam. Sarunāts?

Paldies!