Sīgrens Brics: Kaķu infekcijas slimības ir ļoti izplatītas
Foto: Bookis Smuin / cc

Kaķi nereti tiek uzskatīti par otršķirīgiem mājdzīvniekiem, dažs labs tos pat neuzskata par vajadzīgu regulāri vakcinēt. Par kaķu infekcijas slimībām plašākai publikai pieejamās informācijas ir maz vai tās nav vispār. Tādēļ uz sarunu par šo tematu esam aicinājuši veterinārārstu Sīgrenu Bricu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kādas ir biežāk sastopamās kaķu infekcijas slimības Latvijā?

  1. vīrusu izraisītas saslimšanas:

    - trakumsērga (Rabies, Lysa),

    - kaķu panleikopēnija (FPV),

    - kaķu herpesvīrusa infekcija jeb vīrusa rinotraheīts (FHV),

    - kaķu kaliciviroze (FCV),

    - kaķu koronavīrusa (FCoV) izraisītais kaķu infekciozais peritonīts,

    - kaķu leikēmija (FeLV),

    - kaķu imūndeficīta sindroms (FIV);

  2. baktēriju izraisītās saslimšanas:

    - hlamidioze (Chlamidia psitaci var. felis);

  3. mikroskopisko sēņu izraisītās saslimšanas:

    - dermatofitozes (Microsporum canis, Microsporum gypseum, Trichophyton mentagrophytes).

Kuras no šīm infekcijām ir bīstamas cilvēkam vai citiem mājdzīvniekiem?

Viena no bīstamākajām infekcijas slimībām ir trakumsērga. Tā ir fatāla vīrusa saslimšana, kas skar centrālo nervu sistēmu un ar kuru slimo visi siltasiņu dzīvnieki, arī cilvēks. Tāpēc trakumsērgas apkarošanas instrukcija Latvijā paredz obligātu visu suņu un kaķu vakcināciju pret šo infekciju 1 reizi gadā.

Galvenais trakumsērgas rezervuārs ir meža dzīvnieki, inficēšanās parasti notiek kodiena brīdī, slima dzīvnieka siekalām iekļūstot brūcē. Daudzi kaķu īpašnieki, nevakcinējot savus mīluļus pret trakumsērgu, ļoti vieglprātīgi izturas gan pret savu kaķi, gan savu un sabiedrības veselību. Kaķis ir neatkarīgs dzīvnieks un mēs visbiežāk nespējam izsekot viņa kontaktus.

Lipīgas cilvēkam un mājdzīvniekiem ir arī dermatofitozes. Tās ir ādas sēnīšu infekcijas, kas nav bīstamas dzīvībai, bet ir ļoti nepatīkamas sakarā ar obligātu, vairākkārtēju laboratorisko diagnostiku, ilgo un dārgo ārstēšanu, iespējamajām pretsēnīšu preparātu blakusparādībām, dārgajiem un sarežģītajiem dezinfekcijas pasākumiem, kā arī iespējamu sēnīšu sporu nēsāšanu vai atkārtotu inficēšanos. Galvenie dermatofitožu rezervuāri ir kaķi (M. canis), augsne (M. gypseum), grauzēji (T. mentagrophytes). Latvijā ir reģistrēta vakcīna pret M. canis.

Vai kaķi slimo ar mēri?

Ar suņu mēri vai buboņu mēri kaķi neslimo. Par kaķu mēri tautā parasti dēvē kaķu panleikopēniju, ko izraisa parvovīruss. Šis vīruss ir ārkārtīgi izturīgs apkārtējā vidē un var saglabāt inficētspēju pat dažus gadus ilgi.

Veselu kaķu inficēšanās parasti notiek caur muti. Tā ir akūta kaķu infekcija, kurai raksturīgs drudzis, smagi gremošanas trakta traucējumi, atūdeņošanās, imūnās sistēmas nomākums. Slimība parasti ilgst 7 – 10 dienas, bet pārslimojušie kaķi vīrusu turpina izdalīt vēl 6 nedēļas pēc izveseļošanās. Vīruss spēj šķērsot placentāro barjeru, inficējot augļus. Jaundzimušiem kaķēniem panleikopēnija var izraisīt smadzenīšu bojājumu ar sekojošu ataksiju, pie kam sevišķi jūtīgi ir šķirnes kaķēni.

Vai “saaukstēšanās” slimības (iesnas, klepus) kaķiem ir jāārstē, vai tās, tāpat kā cilvēkiem, pāriet nedēļas laikā bez ārstēšanas?

“Saaukstēšanās” simptomus kaķiem visbiežāk izraisa infekcijas- vīrusa rinotraheīts, kaliciviroze vai hlamidioze. Protams, var jau arī paveikties un, ja kaķim ir pietiekamas pretošanās spējas, viņš ir spējīgs uzveikt infekciju vai vismaz izdzīvot arī bez ārstēšanas, taču visbiežāk nepaveicas un kaķis iet bojā no atūdeņošanās, aknu taukainās deģenerācijas, sekundāras bakteriālās infekcijas vai mokās ar komplikācijām (hroniski deguna eju un deguna blakusdobumu iekaisumi, čūlains radzenes iekaisums vai pat aklums).

Sevišķi jūtīgi ir kaķēni, kā arī veci un novājināti kaķi (stress, liela dzīvnieku koncentrācija, pārošanās periods, hroniskas vai latentas infekcijas u.c.). Pie šīm infekcijām parasti novērojams drudzis un apātija, atteikšanās no barības un ūdens, elpošanas ceļu, dažkārt plaušu iekaisumi (šķaudīšana, klepus), iekaisums konjunktīvā un mutē.

Pie kalicivirozes var būt stipra siekalošanās un locītavu iekaisumi (ļoti sāpīgi!), kaķēniem var būt sistēmiska saslimšana un galvas smadzeņu bojājums, kas izpaužas kā krampji. Hlamidiozes vienīgā izpausme kaķiem var būt konjunktivīts, sevišķi smags kaķēniem.

Ja ievērojat „saaukstēšanās” simptomus savam kaķim, pēc iespējas ātrāk apmeklējiet savu veterinārārstu, kurš uzstādīs diagnozi un nozīmēs ārstēšanu.

Vai var nemaz neievērot, ka kaķis ir slims ar kādu infekciju?

Jā, pēc pārslimotas kalicivirozes vai vīrusa rinotraheīta lielākoties pārslimojušie kaķi paliek asimptomātiski nēsātāji un nodod šīs infekcijas citiem kaķiem.

Arī hlamīdiju izraisītu konjunktivītu kaķa īpašnieks var neievērot, domājot, ka kaķītis vienkārši par kaut ko “raud” vai, ka Persijas šķirnes kaķim izdalījumi no acīm ir norma.

Grūti pamanāmi ir arī kaķu leikozes simptomi. Tā ir hroniska retrovīrusa izraisīta infekcijas slimība, kurai raksturīga ļoti lēna gaita, imūnās sistēmas nomākums, asinsrades orgānu nomākums, ļaundabīgu audzēju veidošanās, kā arī reproduktīvi traucējumi. Slimie kaķi FeLv izdala ar siekalām un asinīm, vīruss saglabājas 48 h istabas temperatūrā. Šai infekcijai vairāk pakļauti uz ielas un audzētavās dzīvojošie kaķi (liels dzīvnieku blīvums). Ar FeLV kaķi inficējas tieša kontakta ceļā - caur muti, rīkli vai degunu, caur kodienu, transplacentāri, kā arī lietojot nesterilus instrumentus. Vairumam pieaugušo kaķu ir efektīva imūnā atbilde un tie neitralizē FeLV dažu nedēļu līdz mēnešu laikā.

Noteikti jāpiemin arī kaķu imūndeficīts. Tā ir ļoti hroniska lentivīrusa izraisīta infekcijas slimība, kurai raksturīgs īss klīniskās saslimšanas periods (drudzis, vispārējs vājums, limfmezglu pietūkums) pēc tam 3 -5 gadus ilgs latentais periods un visbeidzot klīniskā saslimšana, ko izraisa jau sekundārs infekciozs aģents (visbiežāk skarta mute un elpošanas sistēma). FIV izplatās ar siekalām un asinīm, visbiežāk caur kodienu, tāpēc runči inficējas 2 - 3 reizes biežāk kā kaķenes.

Ļoti izplatīts kaķu populācijā ir kaķu koronavīruss, kas ilgstoši var saglabāties kaķa tievajās zarnās, neizraisot klīnisku saslimšanu vai izraisot tikai vieglu caureju. Inficētie kaķi FCoV izdala ar fekālijām, retāk ar siekalām, vīruss šķērso placentas barjeru. Apmēram 5 – 12 % ar FCoV inficēto kaķu saslimst ar kaķu infekciozo peritonītu. Pēc būtības šī infekcija ir nevis peritonīts (vēderplēves iekaisums), bet vaskulīts (asinsvadu iekaisums) un pie slapjās (akūtās) formas ir novērojama šķidruma uzkrāšanās vēdera un (vai) krūšu dobumā.

Grūti pamanāmi var būt arī kaķu infekciozā peritonīta sausās (hroniskās) formas nespecifiskie simptomi- atteikšanās no barības, svara zudums, dažkārt dzelte un acs varavīksnenes iekaisums. Slimība ir fatāla un grūti diagnosticējama.

Par dermatomikozi kaķim bieži vien liek aizdomāties fakts, ka cilvēkiem, kas bijuši ar kaķi kontaktā ir parādījušies raksturīgi izsitumi uz ādas.

Secinājums - turiet acis vaļā un, ja ievērojat kaut ko aizdomīgu sava kaķa uzvedībā vai ārējā izskatā, nekavējoties sazinieties ar savu veterinārārstu!

Vai ir iespējams laboratoriski noteikt kaķu infekcijas?

Pasākumus, kas veicami, ja ir aizdomas uz trakumsērgu, stingri regulē trakumsērgas apkarošanas instrukcija. Vajadzētu atcerēties, ka nav izstrādāta metode, ar kuru varētu laboratoriski apstiprināt trakumsērgu dzīvam dzīvniekam. Materiāls tiek ņemts no galvas smadzenēm.

Akūtās kaķu vīrusu saslimšanas parasti pat nav īpašas nozīmes noteikt, jo, kamēr mēs sagaidīsim analīžu rezultātus, kaķis jau būs vesels vai miris. Pie kam daudzi kaķi ir šo vīrusu nēsātāji un var dot seroloģiski pozitīvu rezultātu, bet klīniski slimot ar citu infekciju. Tāpēc nekavējoties jāuzsāk simptomātiska ārstēšana.

Diagnostiska nozīme būtu izmeklējumiem uz hlamidiozi pret šo infekciju nevakcinētiem kaķiem ar recidivējošu konjunktivītu.

Ļoti svarīgi ir laboratoriski ar uzsējumu uz barotnes apstiprināt aizdomas par dermatofitozēm, kā arī pēc tam kontrolēt veiktās ārstēšanas efektivitāti.

Svarīgi būtu izmeklēt vaislas kaķus uz leikēmiju, koronavīrusu un imūndeficīta vīrusu, pretējā gadījumā šīs infekcijas var strauji izplatīties kaķu populācijā.

Neatsverama prognotiska nozīme būtu precīzai kaķu infekciozā peritonīta laboratoriskai diagnostikai, jo šī slimība parasti kaķim ir fatāla, taču Latvijā seroloģiskus izmeklējumus uz FCoV pagaidām neveic.

Valsts Veterinārmedicīnas diagnostikas centrā pašlaik ir iespējams izmeklēt materiālu virusoloģiski uz trakumsērgu, seroloģiski uz hlamidiozi un kaķu leikēmiju, mikroskopiski un ar uzsējumu uz dermatofitozēm. Protams, ka ir iespēja nosūtīt izmeklējamo materiālu uz kādu no Eiropas vai ASV laboratorijām.

Kādi izmeklējumi nepieciešami un kur tos labāk veikt, ieteiks praktizējošs veterinārārsts, kad būs iepazinies ar konkrēto gadījumu.

Diemžēl vienas intervijas ietveros nav iespējams visu pastāstīt, tādēļ esam vienojušies, ka sarunu ar dakteri Sīgrenu Bricu par šo tematu turpināsim kādā no nākamajām nedēļām. Turpinājums sekos...

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form