Vai krokodili var raudāt?
Foto: Jan Smith / cc

Uz šo un daudziem tikpat āķīgiem jautājumiem par zvēriem grāmatā "Vai dzīvniekiem jātīra zobi?" izglītojošas un asprātīgas atbildes sniedzis ilggadējais Hellabrunnas zooloģiskā dārza direktors Hennings Vīsners. Zināms, ka krokodili lej asaras, saplosot savu upuri. Vai aso zobu īpašniekā tobrīd tiešām mostas līdzjūtība vai tomēr tā ir klaja liekulība? Lūk, Vīsnera kunga skaidrojums!

Kurš teicis, ka asaras nemelo! Kad plūst krokodila asaras, to uztveram kā klaju liekulību, jo krokodili apraud tieši to nabaga radījumu, kuru tobrīd badīgi aprij.

Lai glābtu krokodila godu, jāsaka, ka tas nemaz nav tik ļauns, kāds izskatās, asarām ritot pār vaigiem, tas vienkārši citādi nespēj. Tas saistīts ar asaru dziedzeriem, kas krokodilam ir ārkārtīgi svarīgi. Tā kā šie lielie rāpuļi bieži mīt iesāļos vai sāļos ūdeņos, tiem ķermenī nonāk milzīgs daudzums sāls, no kura kaut kādā veidā nepieciešams atbrīvoties. Un par to gādā asaru dziedzeri.

Līdzīgi kā jūras putni, arī krokodili šajos dziedzeros koncentrē sālsūdeni, kas pa asaru kanāliem tiek izvadīts ārā. Kad nu krokodils kādu dzīvnieku notver un ar vairāku tonnu lielu spiedienu sašķaida starp zobiem, upuris burtiskā nozīmē tam spiež uz asaru dziedzeriem, un drīz vien neīstās asaras birst kā pupas. No malas izskatās, ka krokodils apraud savu guvumu, vienlaikus to gardu muti notiesādams.

Tātad krokodilus nevajag ne paijāt, ne žēlot, kaut arī tie kauc kā suņi pie ķēdes. Asaras tiem izspiežas gluži mehāniski, un tām nav ne mazākā sakara ar jūtām.

Cik gan atšķirīgi esam mēs, cilvēki! Mums ir vismaz 1000 iemeslu, lai raudātu; kad iegriežam pirkstā vai televīzijā vērojam traģisku mīlasstāstu, kad esam skumji vai līdz asarām smejamies par kādu labu joku. Jebko no tā dzīvnieki uztvertu vēsā mierā, lai gan arī zirgiem, liellopiem, suņiem un kaķiem ir labi attīstīti asaru dziedzeri.

Mēs raudam, kad griežam sīpolus vai kad acī nejauši ieskrien muša. Ko tamlīdzīgu spētu arī dzīvnieki, jo tieši šādiem gadījumiem asaru dziedzeri ir vajadzīgi – acs tiek mitrināta un skalota, ja tajā iekļūst svešķermenis. Mirkšķinot plakstiņus, tiek samitrināta visa acs, tādējādi cilvēkam vai dzīvniekam nemaz nav pastāvīgi jāraud. Ļoti praktiski!

Tomēr dažiem dzīvniekiem nav asaru dziedzeru, piemēram, gekoniem, šīm mazajām ķirzakām, kas barojas ar kukaiņiem un dzīvo Sahārā. Kā tie saglabā acis valgas un tīras? Vienkārši aplaiza. Labi, ka mums nekas tāds nav jādara, jo cilvēka mēle tam būtu par īsu.

Lai gan dzīvnieki nespēj raudāt tādā nozīmē kā mēs, cilvēki, tie šad un tad bēdājas. Piemēram, ja suns pamana, ka saimnieks izgājis pastaigā bez viņa. Cik sirdi plosoši tas prot gaudot! Taču asaras tam netek.

Avots: Hennings Vīsners. Vallija Millere. "Vai dzīvniekam jātīra zobi? ... un citi jautājumi zoodārza direktoram" (Jāņa Rozes apgāds).

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form