Smeldzīgs pieredzes stāsts par dzīvnieku iegādāšanos Kiprā: suni nolēma nāvei
Foto: Privātais arhīvs. Sandra un Lūsija

Pirmais suns nomira, būdams vēl tikai kucēns, bet nākamais mīlulis bija tik bailīgs, ka gandrīz mēnesi gulēja savā būdiņā un nekustējās ne no vietas – tā iesākas Sandras Maļuhas dzīvnieku stāsts par skaudro pieredzi Kiprā. Valsts kūrorta zonā, Protarasā, viņa dzīvo divus gadus, un tagad zina, kā ir nēsāt savu suni uz rokām, kāda ir kipriešu attieksme pret dzīvniekiem un kā apkārtējie iedzīvotāji apvieno spēkus dzīvnieku glābšanā. Turpinājumā Sandras stāstījums.

Mans draugs, kiprietis, gribēja sev medību suni. Vispār daudzi kiprieši ir mednieki, medī tos dažus pāri palikušos zaķus un putnus. Viņš gribēja angļu springerspanielu, lai tas nestu viņam nošautos putnus. Tādas sugas mūsu apkaimē nebija, bet viņš atrada kādu sludinājumu avīzē, un sazinājās ar vienu vīrieti Nikosijā, galvaspilsētā.

Es neko vispār par suņiem uz to mirkli nezināju, nekad man nav bijis suns. Tas vīrietis no Nikosijas mums atveda trīs kucēnus – divus puikas un vienu meiteni, viņi bija 35 dienas veci. Tikai vēlāk es uzzināju, ka ņemt no mammas nost kucēnu var ātrākais 45 dienās, bet vēlams pēc 2 vai 2,5 mēnešiem.

Mēs paņēmām meitenīti, līdzi viņai nedeva neko, izņemot ampulu ar pirmo vakcīnu pret parvovīrusu, ko viņai, kucēnam, tajā pašā dienā iešāva. Nekādu papīru, čipu, kaut vai segas ar mammas smaržu… 250 eiro mums par to paprasīja, draugs samaksāja.

Nākamajā dienā kucēnam sākās vemšana un caureja, aizjozām uz klīniku, vetārsts teica, ka varbūt gastroenterīts, jo no mammas piena pārgāja uz parasto ēdienu. Kad pēc divām dienām pie sistēmas kucēnam vieglāk nekļuva, dakteris teica, ka tas tomēr nav gastroenterīts. Izskatās, ka ir parvovīruss. Bet pret to taču kucēns bija vakcinēts.

Nekādu papīru, čipu, kaut vai segas ar mammas smaržu… 250 eiro mums par to paprasīja, draugs samaksāja. Sandra Maļuha

Tātad kas notika? Kucēnam tādā vecumā visa imūnsistēma balstās mammas pienā. Vakcīna ir maza vīrusa deva, kas kucēna imūnsistēmai ir jāuzveic, lai pēc tam iestātos rezistence pret to. Tik mazam kucēnam bez mammas atbalsta ir ļoti maza šanse to vakcīnu pievarēt. Tātad viņa saslima no vakcīnas. Tas vīrietis no galvaspilsētas nolēma šo kucēnu lēnai un mokošai nāvei, kad iešāva to vakcīnu.

Mēs par kucēnu tomēr cīnījāmies. Ārsts teica, ka vienīgā iespēja ir pārliet asinis no vesela suņa, Sadabūjām no drauga radiem suni, pārlējām asinis, bet tas tikai paildzināja to, kam bija lemts būt. Pēc piecām dienām klīnikā kucēnu iemidzināja.

Es gāju pie viņas katru dienu un vairākas stundas auklēju, jau trešajā dienā viņa vairs nevarēja piecelties, bet caureja tik gāja un gāja... Tas ir briesmīgi, kam tā mazā dvēsele izgāja cauri. Es šo atceros un raudu atkal, lai gan tas viss notika jau pirms pusgada. Tad es kādu nedēļu katru nakti raudāju par to nabaga kucēnu un cilvēkiem, kam nav nekādas sirdsapziņas. Un protams, sevi arī vainoju, jo nebiju tam sagatavojusies un neko nezināju, un nenojautu, kas stāv priekšā...

Tags

Lasāmgabali Kaķis & Suns

Comment Form