Foto: Shutterstock
Medību suņi, sargsuņi, cilvēka kompanjoni – tas viss raksturo četrkājainos draugus, taču ikvienai šķirnei ir definējama izcelsmes vieta un neliels vai precīzs tās rašanās skaidrojums. Tāpēc šoreiz pievēršamies ASV radītajām šķirnēm, kuras sen kā zināmas arī citviet pasaulē.

ASV ir valsts, kurā radusies liela daļa pasaulē pazīstamo suņu šķirņu. No senām līdz pat salīdzinoši jaunām, suņu šķirnes ir gan plaši pazīstamas visā pasaulē, gan arī tik retas, ka mīluļus ikdienā sastapt, visticamāk, neizdosies. Taču ASV radušies suņi ar izcilām un daudzpusīgām darba prasmēm, turklāt daži no štatiem īpaši lepojas ar savām suņu šķirnēm, pasludinot tos par oficiālajiem suņiem.

Ielūkojāmies Temzinas Pinkerelas grāmatā "Suņa gars. Ilustrēta vēsture", lai noskaidrotu, kuras no suņu šķirnēm radušās ASV un kādas ir to īpašības.

Zilpelēki raibais jenotu dzinējsuns

Foto: Shutterstock

Šī šķirne radusies ASV dienvidu štatos. Tiek vēstīts, ka tās senči ir angļu lapsu dzinējsuņi, kas ASV ieceļojuši kolonizācijas laikos. Savukārt šos suņus krustoja ar citiem medību suņiem, konkrētāk, Gaskoņas lielajiem zilpelēkajem dzinējsuņiem, kuru rezultātā radās zilpelēki raibie jenotu dzinējsuņi.

ASV prezidentam Džordžam Vašingtonam jenotu dzinējsuņi bija iemīļoti dzīvnieki, jo prezidents bija dažādu medību suņu šķirņu audzētājs. Viņš, suņu izdotās skaņas rejot, raksturoja kā "Maskavas zvanu skaņas", jo suņu rejas ir īpaši stieptas. Tā gan ir ļoti noderīga īpašība, jo suns rejot paziņo saimniekam par sadzītajām pēdām vai notverto medījumu.

Kā jau liecina šķirnes nosaukums, dzinējsuns galvenokārt medī jenotus, taču prot sadzīt pēdas arī lielākiem dzīvniekiem, piemēram, lāčiem un lūšiem. Tāpat arī nosaukumā ietverts šķirnes suņu kažoka krāsojums, tas ir tumši zilpelēks, plankumains.

Bostonas terjers

Foto: Shutterstock

Mazais suņuks, saukts arī par "amerikāņu džentlmeni", iemantojis pievilcīga, uzticama, mīlīga un rotaļīga kompanjona tēlu. Radies Bostonā, Masačūsetsā, 19. gadsimta beigās, terjers guvis šīs pilsētas nosaukumu. Bostonas terjers saistāms ar angļu buldogu un angļu balto terjeru.

Bostonas terjeri ir diezgan daudzpusīgi suņuki, jo labā rakstura dēļ viņiem veicas gan dažādos uzdevumos un sacensībās, gan arī darbā ar cilvēkiem. Šos sunīšus mēdz raksturot arī kā terapijas suņus, kuri lieti palīdz cilvēkiem atveseļoties, uzlabot garastāvokli un dzīves kvalitāti.

"Amerikāņu džentlmenis" ir īpaša šķirne ne tikai sava lieliskā rakstura un labo īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka 1893. gadā Amerikas Kenelklubs to reģistrēja kā pirmo ASV izveidoto suņu šķirni. Mūsdienās suņuki ir populāri ne tikai savā dzimtenē, bet arī okeāna otrā pusē, īpaši Lielbritānijā. Terjers regulāri manāms populārāko mājas mīluļu sarakstos, kas vēlreiz apliecina mazo draugu veiksmīgo saskarsmi ar saimniekiem.

Aļaskas malamuts

Foto: Shutterstock

Izdzirdot par šo šķirni, nav šaubu, ka tā ir radusies Aļaskā, ASV štatā. Radis pie vēsākiem klimatiskajiem apstākļiem, malamuts labi jūtas sniegā un salā, turklāt bieži vien tiek izmantots kamanu pajūgos. Šo prasmi suns nav zaudējis arī mūsdienās, jo īpaši ziemas mēnešos populāras ir izjādes suņu pajūgos (plašāk par to iespējām Latvijā lasiet šeit).

Aļaskas malamuts ir viens no senākajiem savas sugas pārstāvjiem, to pierāda pētījumos veiktās DNS analīzes. Malamuti bijuši inuitu kompanjoni, palīdzot cilvēkiem doties tālākos izbraucienos un pārtikas meklējumos.

Kad 19. gadsimta beigās ASV sākās zelta drudzis, Aļaskas malamuti tika minēti kā suņi, kas spēj pavilkt ārkārtīgi smagas kravas. Līdz ar to samaksa par cītīgo darba suni sasniedza vairākus simtus dolāru. Taču malamuti bija iecienīti arī polārpētnieku ekspedīcijās, jo suņu biezais kažoks ļāva suņiem izturēt teju vai stindzinošu salu.

Česapīka līča retrīvers

Foto: Shutterstock

Česapīka līča retrīveri ir vieni no tiem suņiem, kuri lieliski darbojas ūdenī. Ko saimnieks veiksmīgi nomedī, tu suns bezbailīgi atnesīs pat no mitra apvidus. Šo mīluli nebaida arī auksts ūdens, tāpēc retrīveri ir īpaši iecienīti medību kompanjoni. Retrīveriem ir mīlīgs raksturs, taču saimniekam jāuzmanās, lai suns nekļūst pārāk neatkarīgs, tāpēc savlaicīga apmācību sākšana lieti noderēs.

Suņu šķirne radusies 19. gadsimta beigās, un jau tad īpaši uzsvērts retrīveru biezais, izturīgais kažoks, dzintarkrāsas acis un lieliskās darba spējas. Česapīka līča retrīveriem tiek pieļauts kažoks, kas ir salmu, sarkanbrūni zeltainā, brūnā un pelēkā tonī.

1964. gadā Česapīka līča retrīvers atzīts par Merilendas štata oficiālo suni, bet Amerikas Kenelklubs kā šķirni to atzina 1878. gadā.

Plota suns

Foto: Shutterstock

Šīs suņu šķirnes izcelsme meklējama Ziemeļkarolīnā. Plota suņu pavairošanā liela nozīme ir brāļiem Johannesam un Enoham Plotiem, kuri tolaik vēl nezināmas izcelsmes sunīšus uz ASV pārveduši no Vācijas. Pēc vairākām krustošanās reizēm radušies mūsdienās zināmie Plota suņi, kurus nosauca brāļu uzvārdā, tādējādi saglabājot abu vīriešu būtisko devumu šķirnes attīstībā.

Plota suns galvenokārt darbojies kā lāču un citu meža dzīvnieku mednieks. Bieži vien darba suns savu medījumu uzdzinis kokā, bet turpinājis aktīvi riet un par savu darbiņu pavēstīt arī cilvēkam.

Slaidais kažoks, lielās darba spējas, drosme un neatlaidība padara Plota suni par vienu no labākajiem medību suņiem. Taču, ja dzīvniekam tiek nodrošināta pietiekama fiziskā slodze, Plota suns var būt arī draudzīgs mājas mīlulis, aktīvi nepiedaloties medībās.

Amerikas eskimosu suns

Foto: Shutterstock

Šīs šķirnes rašanos gan nevar viennozīmīgi attiecināt uz ASV, lai arī tieši tur attīstījušās eskimosu sunim raksturīgās īpašības. Tiesa, ar eskimosiem sunim gan nav nekādu saistību.

Zinātāji, kuri teiks, ka Amerikas eskimosu suns patiesībā ir špics, nebūs kļūdījušies, jo suns tik tiešām atgādina Vācijā ierasto suņu šķirni. Tāpēc arī netiek skaidri nodalīts, kur suņi ir radušies –Vācijā vai ASV. Vācieši, kuri ASV ieradās 17. un 19. gadsimta beigās, sev līdzi ņēma arī mazos, mīlīgos suņukus, kuri sākotnēji dēvēti par vācu špiciem, tikai ar laiku iegūstot nosaukumu, kas saistāms ar ASV, 1917. gadā suņukus nosauca par amerikāņu špiciem, bet 1922. gadā – par Amerikas eskimosu špiciem, pēc gada vārdu "špics" aizstājot ar "suns".

Aktīvais suņuks ir ieteicams baltā vai krēma krāsā ar biezu kažoku. Suns tiek raksturots kā darba suns, lai arī pārsvarā tomēr cilvēki šos suņukus izvēlas kā mājas mīluļus, paklausības sacensību dalībniekus vai terapijas suņus.

Amerikāņu Stafordšīras terjers

Foto: Shutterstock

Amerikāņu Stafordšīras terjera saknes patiesībā meklējamas nevis ASV, bet Anglijā, kur radušies terjera priekšteči - angļu Stafordšīras bulterjeri. Tos 19. gadsimta beigās ieveda ASV, izveidojot lielākus un spēcīgākus suņus.

Muskuļotā un spēcīgā auguma dēļ terjeri cīnījās pat pret lielajiem vēršiem, kā arī citiem suņiem. Taču darba suņus mēdza izmantot arī salīdzinoši mierīgiem pienākumiem, piemēram, sargāšanai, sacensībām, dzīvei mājās.

Lai arī varētu šķist, ka suņi ir ļoti agresīvi un allaž dusmīgi, tā nebūt nav. Pareizas audzināšanas gadījumā amerikāņu Stafordšīras terjers spēs lieliski saprasties pat ar jaunākajiem ģimenes locekļiem. Iespējams, negatīvā slava suņiem tiek piedēvēta akrāko laiku nelegālo suņu cīņu dēļ, kad sacentušies pret sugas brāļiem.

Amerikāņu lapsu dzinējsuns

Foto: Shutterstock

Šīs šķirnes attīstība ASV sākusies 1650. gadā, kad tur ieceļojis bagātnieks Roberts Brūks ar ģimeni, sev līdzi no Anglijas pārvedot prāvu dzinējsuņu baru. Brūku uzskata par ievērojamu cilvēku ne tikai amerikāņu lapsu dzinējsuņu, bet arī citu suņu šķirņu attīstībā.

Lapsu medības līdz 18. gadsimta sākumam bija diezgan populāras, tāpēc, protams, populāri bija arī cilvēka četrkājainie draugi un biedri medībās – suņi.

Kā jau iepriekš minēts, liels suņu šķirnu atbalstītājs un audzētājs bija arī ASV prezidents Džordžs Vašingtons, kurš vēlējies izveidot pēc iespējas lieliskākus dzinējsuņus. Arī Vašingtons devis būtisku ieguldījumu amerikāņu lapsu dzinējsuņa attīstībā.

Mūsdienās lapsu dzinējsuns ir salīdzinoši reti novērojams, taču izcilo darba spēju dēļ suņus joprojām izmanto medībās un pēdu dzīšanā.

Katahulas leopardsuns

Foto: Shutterstock

Retā suņu šķirne saistāma ar Luiziānas štatu, konkrēti – ar teritoriju ap Katahulas ezeru, kura nosaukums ietverts arī šķirnes nosaukumā. Suņus sākuši izmantot indiāņi, kuri četrkājainos draugus ņēmuši līdzi medībās. Leopardsuņiem labi padevusies arī mājlopu ganīšana, un mīluļa teicamās darba spējas ātri vien novērtējuši apkārtējie iedzīvotāji, kuri līdz pat mūsdienām šīs šķirnes mīluļus izmanto ganāmpulku savaldīšanai.

Krustojoties boseroniem, kurus ieveda franču kolonisti, un Luiziānas vietējiem suņiem, 17. gadsimtā radušies Katahulas leopardsuņi. Izcilās darba spējas ļauj suņiem būt daudzpusīgiem, līdzās jau minētajām darbības sfērām veiksmīgi darbojoties arī teritorijas un mājas sargāšanā.

1979. gadā Katahulas leopardsuns oficiāli pasludināts par Luiziānas štata suni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!