Deviņi sirsnīgi pašmāju stāsti par sunīšiem, kas liks viņus iemīlēt no jauna
Foto: Privātais arhīvs

Kas gan par saviem mīluļiem zina stāstīt vislabāk, ja ne saimnieks? Niķi un paradumi, grūtības un neizsakāmas laimes brīži... Lai arī sunīši mēdz būt dažādi, katrs no mūsu sarūpēto stāstu varoņiem ir atradis sev lielisku saimnieku, un to tiešām var dzirdēt saimnieku stāstījumā. Te vari lasīt gan par šķirnes, gan bezšķirnes sunīšiem. Par tiem, kas laiski guļ mājās, un arī tiem čaklajiem draugiem, kas palīdz atrast pat naudu. Iepazīsties ar četrkājainajiem stāstu varoņiem! Varbūt tieši viņi tevi iedvesmos kļūt par kāda mīluļa saimnieku?

Liels suns mazā augumiņā jeb Iepazīstamies ar Velsas korgiju 'dāmu' Fēru

Deviņi sirsnīgi pašmāju stāsti par sunīšiem, kas liks viņus iemīlēt no jauna
Foto: Privātais arhīvs

Kad kādā rakstā pieminēju, ka Lielbritānijas karalienes Elizabetes II uzticami kompanjoni un lielā mīlestība jau kopš 18 gadu vecuma ir Velsas korgiji, kolēģe, portāla "Tasty.lv" redaktore Inga Prauliņa ieteica pierakstīt, ka karalienes sirdi iekarojuši tieši pembroki, nevis kardigani (tie ir divi korgiju tipi, kas nedaudz atšķiras kā rakstura, tā izskata ziņā). Vārds pa vārdam un atklājās, ka pati Inga ir apburoša Velsas korgija pembroka – sešus gadus vecās Fēras – saimniece. Paraugoties uz Ingas suņuku ar simpātisko purniņu, lielajām ausīm un mīlīgi strupām kājelēm, vairs nav jautājumu, kas pašu Lielbritānijas karalieni šajā šķirnē tik ļoti savaldzinājis.

- Kad un kāpēc nolēmi iegādāties tieši Velsas korgiju un kāpēc tieši pembroku?

Inga: "2006. gadā biju ar ģimeni un draugiem ceļojumā uz ASV un Kanādu. Draugu radinieku mājās bija Velsas korgijs pembroks. Mēs ļoti sadraudzējāmies. Suns bija fantastiski komunikabls, mīļš un atsaucīgs. Amizantām, īsām kājiņām, smaidīgu sejiņu un milzīgām ausīm, arī kucīte.

Izprašņāju saimniekus, un tie man pastāstīja, ka viņiem dzīvē bijuši daudzu šķirņu suņi, bet tieši Keidija esot visvisburvīgākā no visiem – ļoti paklausīga, suns, kas turas pie mājas. Mums tajā laikā bija fantastisks labradors, vārdā Habsburgs, kurš nu jau ir citos medību laukos, bet kuru joprojām atceras daudzi mūsu draugi. Tas gan negribēja turēties pie mājas. No viņa nedrīkstēja ne acu atraut, jo Habsburgs ar mugurkaulu juta, kad uz viņa skatās un kad ne. Mācēja aiziet aiz mašīnas un notīt makšķeri tā, ka viņu neredzēji izejam no sētas. Viņš gan šajās retajās reizēs vienmēr punktīgi astoņos vakarā atgriezās mājās uz vakariņām.

Mani ļoti aizķēra vārdi, ka suns turas pie mājas. Kad mūsu Habsburgs 14 gadu vecumā aizgāja, sākumā klasiski domāju – vairs nekādu suni! Bet nepagāja ne trīs mēneši, kad jau sāku domāt par suni. Man viņa pietrūka pilnīgi visur, sākot jau ar neciešamo klusumu mājās, kad vairs nedzird nagu skrapstoņu, kas seko no istabas istabā.

Atgriezos pie atmiņām pie jaukās Keidijas un Velsas korgijiem pembrokiem. Man bija arī svarīgi, lai suns būtu mazāks nekā mūsu vecais labradors, jo pēdējais laiks manam vecītim nebija ļoti viegls un es ļoti pārdzīvoju, ka viņu nevaru pacelt klēpī, iznest laukā un ienest iekšā. Man bija vajadzīgs suns, kuru es varu pacelt un panest."

Lasīt vairāk

Comment Form