Liene Aveniņa: mīlestība pret dzīvniekiem nebija iemesls, kāpēc kļuvu par vetārsti
Foto: Privātais ahīvs

Liene Aveniņa šogad pabeidza studijas Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) un kļuva par veterinārārsti. Kā pati atzīst, mīlestība pret dzīvniekiem nebija pamudinājums izvēlēties šo profesiju. Jaunā veterinārārste pierāda, kā ar mērķtiecību un gribasspēku var sasniegt iecerēto. Sarunā ar "Mans Draugs" Liene atklāj, kāpēc izvēlējās studēt veterināriju un kāda ir viņas darba specifika.

Lienei savu ikdienu pavada kopā ar divām suņu meitenēm. Arī man bija tas prieks satikt abas sunītes, kuras intervijas laikā naski plosās pa suņu parku. Viens no viņiem pat pamanās izrakt bedri zem krēsla, uz kura sēžam, kā rezultātā gandrīz apgāžamies. Tas, tiesa, izraisa vairāk smieklu nekā sašutumu.

Mūsu saruna norisinās turpat pie Lienes darbavietas – veterinārās klīnikas teritorijā, kur ir ierīkots speciāls laukums suņu apmācībām. Šeit abi Lienes mīluļi var brīvi skraidīt apkārt, kamēr saimniece nododas sarunām.

Intervijas laikā pamanu, ka Liene starp dzīvniekiem jūtas kā zivs ūdenī. Viņa lieliski spēj apvienot sarunu ar bumbiņas mešanu un skriešanu pakaļ pāris mēnešus vecajai Britai – Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa kucēnam, kam ik pa laikam izdodas izšmaukt no suņu laukumiņa. To vērojot, ir skaidrs, ka Liene sev izvēlējusies piemērotu profesiju, kas viņu aizrauj un priecē.

Jautājot, kāpēc viņa izvēlējās veterinārārstes profesiju, Liene bez ilgas domāšanas atzīst, ka tas notika pavisam nejauši. Jāatzīst, atbilde ir nedaudz mulsinoša, taču viņa turpina – jau vidusskolas otrajā pusē mamma viņu esot nemitīgi tramdījusi ar jautājumu, kas rada galvassāpes un stresu lielākajai daļai vidusskolēnu, – ko tu darīsi tālāk? Veterinārārste atklāti atzīst, ka, līdzīgi kā lielākajai daļai jauniešu, tajā laikā viņai nebija ne jausmas, ko mammai atbildēt. Pēc kāda laika Liene iedomājās, ka varētu studēt Jelgavā, jo tad varēs mācīties pilī. Kā viņa pati smejoties atzīst, uzsākot studijas veterinārijā, izrādījās, ka fakultāte nemaz neatrodas universitātes galvenajā ēkā – Jelgavas pilī.

Liene stāsta, ka pēc tam, kad paziņojusi, ka mācīsies Jelgavā, mammu esot aizrāvusi doma, ka meita studēs veterināriju. "Es pati par to vispār nebiju iedomājusies un par mācīšanos Jelgavā pateicu tikai tāpēc, lai viņa man liek mieru," viņa atzīst. Pēc tam mammas jautājumu "Ko tu tālāk darīsi?" aizstāja ar "Kas tev jādara, lai tiktu tur iekšā?". Taču, par spīti mammas centieniem meitu virzīt uz veterināriju, viņa nolēma iestāties ne tikai LLU, bet arī Biznesa augstskolā "Turība" un apgūt pasākumu organizēšanas prasmes. Abās augstskolās Lienei tika piešķirta maksas vieta. Viņa atzīst, ka pēdējā naktī nolēma, ka mācīsies "Turībā". "Izlēmu par labu mācībām tur, jo es dzīvoju turpat netālu, mans tā laika draugs dzīvoja Rīgā, es beidzot varēšu strādāt un mācīties vienā vietā, nepavadot transportā pusotru stundu vienā virzienā," atklāj Liene. Taču nākamajā rītā, ejot pie brokastu galda, kur viņa vecākiem bija domājusi paziņot par lēmumu studēt pasākumu organizēšanu, zvanīja LLU pārstāvji, paziņojot, ka viņai tomēr tiek piešķirta budžeta vieta. Liene skaidro, ka šādu notikumu pavērsienu neesot gaidījusi, jo esot bijusi diezgan tālu no iespējas tikt budžetā.

Sieviete stāsta, ka viņai nekad nav bijusi doma, ka varētu kļūt par ārstu, jo uz to nekad nebija mērķējusi. "Zini, ja cilvēks mērķē uz medicīnu, tad viņš pie tā tomēr arī piestrādā, taču tas nebija mans gadījums," viņa skaidro. Liene atzīst, ka skolā esot mācījusies viduvēji, līdz ar to ideja studēt veterināriju šķita diezgan utopiska. "Nekad neesmu bijusi teicamniece. Septiņi bija mana vidējā atzīme. Ja saņēmu vairāk, tad bija "o, labais!", bet, ja mazāk, tad sapratu, ka kaut kas nav kārtībā," viņa smejas.

Liene Aveniņa: mīlestība pret dzīvniekiem nebija iemesls, kāpēc kļuvu par vetārsti
Foto: Privātais ahīvs

Uzsākot studijas, Liene jau pirmajā gadā piedzīvojusi izaicinājumu – palikšanu uz otru gadu. "Es trīs reizes nenokārtoju anatomijas eksāmenu, kas nozīmē, ka man bija jāatkārto visa programma šajā studiju priekšmetā," viņa stāsta. Liene atzīst, ka tas esot bijis liels trieciens un viņa pat domājusi par studiju pārtraukšanu, taču vājuma brīdis ātri vien pārgājis un pēc gada viņa veiksmīgi nolikusi anatomijas eksāmenu un turpinājusi studēt veterināriju. Intervijas laikā Liene stāsta, ka pēc tam sapratusi, ka palika uz otru gadu tāpēc, ka pirmajā gadā vēl neapzinājās, ko nozīmē studēt un cik daudz darba un laika ir jāiegulda veterinārmedicīnas studijās.

Liene saprata, ka ir jāmācās vairāk, nekā viņa bija iedomājusies, un studēt nebūt nav tik vienkārši. "Kad tuvojas katrs nākamais eksāmens, tu atkal mācies visu no jauna. Tas nekas, ka tu visu gadu to jau esi mācījusies," viņa skaidro.

Lai kļūtu par veterinārārstu, ir jāmācās sešu gadu studiju programmā.Viņa lepni atzīst, ka nevienā brīdī neesot nopietni domājusi pamest studijas. Sieviete gan atklāj, ka ik pa laikam esot domājusi: "Kāpēc man to vajag?", sevišķi laikā, kad tuvojās valsts eksāmeni un bija jāraksta diplomdarbs. Taču esot bijis daudz studentu, kuri pēc pirmajiem gadiem nolēma aiziet no skolas. "Pirmajā gadā mūsu bija vairāk nekā 80, taču absolvējām tikai 38. Parasti visi atkrīt pirmajos divos gados. Tie, kas iztur trešo gadu, parasti paliek," viņa stāsta. Liene skaidro, ka tieši trešais studiju gads esot visgrūtākais, jo tajā sāk apgūt visus klīniskos priekšmetus.

Taujājot, kāpēc, viņasprāt, jaunieši izvēlas pamest skolu, Liene min, ka viņi nav domājuši, ka šo profesiju būs tik grūti apgūt. "Kā teica mans pasniedzējs, kurš citēja savu pasniedzēju: "Šeit izdzīvos nevis gudrākais prāts, bet pacietīgākais dibens." Un pirmie gadi ir tieši tādi – tu sēdi un lasi, un lasi, un pats saraksti grāmatas no saviem konspektiem," stāsta veterinārārste. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji no lielās mācīšanās gudrāka neesot tikusi, ir tikai sajūta, ka esi kaut ko iemācījies.

Liene atzīst, ka arī šobrīd izmanto universitātes laika konspektus un pierakstus. Taču tagad viņa uz tur rakstīto informāciju skatās pilnīgi citādi. "Tagad, tiem ir cita vērtība, nevis tāpēc, ka tur ir citādāka informācija, bet tāpēc, ka tā vairs nav tikai teorija manā dzīvē", saka Liene.

Tāpat viņa skaidro, ka daudz vieglāk ir saprast teoriju, ko māca skolā, ja tev ir iespēja to pielietot praktiski, piemēram, strādājot par asistentu vai dodoties praksēs. Par spīti tam, ka studijās ir obligātās prakses katru gadu, izņemot pirmo un trešo studiju gadu, Liene atzīst, ka tas neesot pietiekami. "Šajā laikā tu nepiedzīvo pietiekami daudz dažādu gadījumu, kuriem vari izsekot līdzi no sākuma līdz beigām. Ārstiem ne velti ir rezidentūra," viņa skaidro. Liene piebilst, ka ārzemēs arī veterinārārstiem ir internatūra un rezidentūra, taču ne Latvijā. Par spīti tam, viņa ir pārliecināta, ka kādā brīdī arī pie mums veterinārārstiem būs pieejams šāds izglītības līmenis, taču šobrīd ir citi, aktuālāki jautājumi, kas jāsakārto veterinārijas jomā.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka