Pundureža Pufpufa saimniece Ilze: iegūt adataiņa uzticību ir pasaulē lielākā uzvara
Foto: Privātais ahīvs

Daži cilvēki par saviem mājdzīvniekiem izvēlas kaķus un suņus, bet citi priekšroku dod eksotiskākiem dzīvniekam. Tāda ir arī Ilze Borodkina, kura jau divus gadus par savu mīluli sauc ezi Pufpufu. Viņa portālam "Mans Draugs" atklāj, kā ir būt mazā, adatainā drauga – eža saimniecei.

Kā Ilze pati stāsta, visu bērnību viņa pavadījusi putnu kompānijā, citiem vārdiem, tolaik viņas ģimenes mājdzīvnieki bijuši papagaiļi. Taču pieaugot viņa pamanījusi, ka ar šiem dzīvniekiem viņai saikne neveidojas.

Mīlestība pret ežiem radās un auga nemanot, taču paši pirmsākumi esot meklējami vēl pamatskolas laikā, kad Ilze kā savu e-pasta adresi izvēlējusies vārdu salikumu "Eziic_miglaa". Jau vēlāk plauktos pamazām parādījušās dažāda formāta ežu figūriņas, bet šobrīd eži ir neatņemama Ilzes dzīves daļa. Sieviete stāsta, ka par šo viņas mīlestību pret adatainajiem dzīvniekiem zina gan radi, gan draugi, līdz ar to bieži tiek saņemtas dāvanas, kas saistītas ar ežu tēmu. Tas Ilzei no sajūsmas joprojām liek spiegt kā mazam bērnam. "Atceros, pirms kāzām vīrs draudēja ielūgumos ierakstīt, ka ežus dāvināt aizliegts," smejas Pufpufa saimniece. Taču Ilze atklāj, ka galu galā arī kāzās bez ežiem neiztika un uz galda kartēm bija attēlots ežu pāris no kādas bērnu grāmatas.

Visu šo laiku prieks un sajūsma par adataiņiem Ilzi nepameta, tikai pieņēmās spēkā, un kādu dienu viņa ežu suvenīrus un priekšmetus ar ežu attēliem papildināja ar zooveikalā iegādātu Āfrikas pundurezi. Ilze atklāj, ka pie Pufpufa tikusi pavisam negaidīti. "Atceros, ar vīru devāmies uz lielveikalu. Man vajadzēja, šķiet, rokdarbu veikalu vai ko tādu. Vīrs tā vietā parasti izvēlas aiziet paskatīties uz zivtiņām zooveikalā. Tur toreiz viņu arī atradu – par kaut ko cītīgi diskutējam ar veikala pārdevēju. Mani ieraudzījis, viņš pārtrauca sarunu un uzdeva liktenīgo jautājumu: "Vai mēs gribam ezi?" Divas reizes pārjautājot, vai viņš saprot, ka es neteikšu "nē", devu viņam iespēju atkāpties, ja nu jautājums būtu bijis domāts kā joks. Bet tā nebija. Tā – ar ezi kartona kārbiņā un galvenajām nepieciešamajām lietām rokās – devāmies mājās," stāsta Ilze.

Kopš tās dienas par Ilzes mājdzīvnieku kļuva Āfrikas pundurezis Pufpufs, kurš savu vārdu ieguvis, pateicoties vienam no seriāla "Game of Thrones" personāžiem, kurš gāja bojā, tiekot sašauts ar neskaitāmām bultām. "Internetā pēc tās sērijas klejoja jociņš, ka tā bojā aizgāja pasaulē lielākais ezītis, un kaut kā pavisam dabiski sākotnēji izdomāto vārdu nomainīja no šī personāža vārda atvasinātais," viņa stāsta. Taču sieviete atklāj, ka visiem, kas Pufpufu kādreiz satikuši, tas šķiet īpaši piemērots vārds ezim, sevišķi tas patīkot ārzemniekiem, smej Ilze.

Pundureža Pufpufa saimniece Ilze: iegūt adataiņa uzticību ir pasaulē lielākā uzvara
Foto: Privātā arhīva foto

Kā stāsta Pufpufa saimniece, Āfrikas pundurezis ir speciāli veidota ežu šķirne, kas nav piemērota dzīvei savvaļā. "Ik pa brīdim dzirdu jautājumu vai pat apgalvojumu par to, ka turēt ezi mājās ir teju vai noziegums pret dabu. Tā tas būtu, ja mājās dzīvotu no meža atnests vai dārzā atrasts ezis. Tos mājās tiešām nedrīkst nest, pat ja liekas, ka tas taču mazulītis un pamests," sieviete skaidro. Viņa piebilst, ka eži ļoti ātri sasniedz vecumu, kad mammas viņus atstāj, jo viņi ir gatavi sākt paši savu dzīvi. "Patiesībā, ja šīs šķirnes ezi palaidīs brīvībā, viņš paša spēkiem tur neizdzīvos ilgāk par dažām dienām," stāsta Ilze. Eža saimniece pundurezi un meža ezi salīdzina ar suni un vilku – kaut kādas izdzīvošanas spējas jau sunim instinktu līmenī ir, bet mājās viņš tomēr dzīvos krietni ilgāk.

Taču tā nav vienīgā lieta, kas šķir šo ezi no mums ierastā Latvijas mežos sastopamā brūnkrūtainā eža. Izrādās, Āfrikas pundureži neguļ ziemas miegu. Laicīgi nenovērsts, tas viņiem var būt pat nāvējošs, jo atšķirībā no savvaļā mītošajiem adataiņiem viņi neuzkrāj tauku slāni, kas palīdzētu tiem izdzīvot garo ziemu miegā. Pundurezis, aizmidzis ziemas miegā, vienkārši nomirtu no bada. Tāpēc, lai ezis neizdomātu doties mūžīgajā ziemas miegā, viņa būris ir jāuztur pietiekami silts, ko Ilze dara ar speciālu lampu palīdzību. Istabas temperatūrai nevajadzētu būt zemākai par 20 grādiem pēc Celsija. Tāpat viņa visu būri ir izklājusi ar flīsa audumu. Tas palīdz ne tikai saglabāt siltumu, bet arī ir salīdzinoši viegli kopjams.

Neskatoties uz to, ka ziemas miegs šiem ežukiem ir liegts, ikdienā, gaišajās diennakts stundās, viņi lielākoties ir īsti miega mices. Ilze stāsta, ka tā ir vēl viena lieta, kas mazliet atkarīga no katra konkrēta ezīša rakstura un vēlmēm, taču Pufpufs visaktīvākais ir vakaros un naktīs. No rīta un pa dienu viņš čuč tik saldi, ka vienīgā zīme, kas norāda uz mājdzīvnieka eksistenci, ir patukšotais ēdiena trauks un skrejritenis, kas tā vien gaida uzkopšanu pēc nakts maratona. Eža saimniece atklāj, ka guļot ežiem patīk ierušināties un paslēpties, to dara arī Pufpufs, tādēļ ir svarīgi, lai ezim būtu vieta, kur to izdarīt. Pufpufam to nodrošina maza koka mājiņa, kas piepildīta ar flīsa atgriezumiem un strēmelēm, kā arī biezs no būra griestiem karājošos flīsa strēmeļu mežs, kuru Pufpufs jo sevišķi bija iecienījis vasarā.

Kā izrādās, eži ir ne tikai lieli gulētāji, bet arī naski ēdāji. Viņiem, gluži kā labradoriem, var būt tieksme uz aptaukošanos, sevišķi tad, ja tie pietiekoši daudz nekustas. Savvaļas ežiem šādas problēmas nav, jo tie vienas nakts laikā, meklēdami barību, noskrien pat vairākus kilometrus, taču būrī šādus attālumus noskriet ir krietni sarežģītāk. Šī iemesla dēļ viena no svarīgākajām lietām Pufpufa būrī ir skrejritenis, kuru ežuks naski nodarbina visas nakts garumā – no gaismu izslēgšanas brīža līdz pat saullēkta pirmajai gaismai, reizēm pat ilgāk. Ir ežu īpašnieki, kas savu ežu riteņiem ir pievienojuši odometru, lai redzētu, cik augumā mazais dzīvnieks vienā naktī spēj noskriet, un rezultāti dažkārt bijuši ļoti pārsteidzoši, pārsniedzot pat 15 kilometru atzīmi. Ilze gan piebilst – topošajiem ežu saimniekiem jārēķinās, ka skrejritenis būs bieži jātīra, iespējams, pat katru rītu, taču eža veselībai jābūt pirmajā vietā.

Iespēja izskrieties ir svarīga ne tikai aptaukošanās dēļ, bet arī tādēļ, lai zvēriņam neiestātos apātija, kas vēlāk pārvēršas depresijā vai dažādās veselības problēmās, piemēram, ļaundabīgā audzējā.

Taču ežiem neder jebkurš skrejritenis. Viņiem ir nepieciešams ritenis ar pilnīgi gludu virsmu – neder kāmīšiem domātie metāla režģa riteņi, kuros var aizķerties nadziņi, vai riteņi ar reljefu, kas var traumēt dzīvnieka mazās pēdiņas. Ilze atklāj, ka eži, jo sevišķi naktī, skrien daudz un pat neliels reljefs uz riteņa virsmas var būt pārāk abrazīvs. Turklāt ezis pats ne vienmēr reaģēs uz asiņainām pēdām ar apstāšanos un prātīgu došanos tās sadziedēt kādā mierīgākā būra stūrī. Ne vienam vien eža īpašniekam nācies tīrīt šausmu filmu cienīgu skrējiena rezultātu, un itin bieži vienīgais veids, kā veicināt pēdiņu sadzīšanu, ir skrejriteņa izņemšana no būra.

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form