Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

Mākslas galerijas "Alma" logos jau no janvāra beigām skatāma izstāde "Woof, Woof!" – māksliniece Kristiāna Dimitere izveidojusi pieminekļus saviem suņiem – Arro, Džanim un Brīnai – mīļajiem draugiem, kuru sirdsšķīstās dvēseles brīnumputns jau aiznesis citos medību laukos. Koronavīrusa ierobežojumi šo izstādi neskar – to var aplūkot jebkurš, pastaigājoties pa Tērbatas ielu. Sarunā ar "Delfi" Kristiāna dalās stāstos par saviem uzticamajiem ceļabiedriem, kas nekad nepievīla un nenodeva.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sniegbaltās suņu skulptūras šķiet kā pamirušas ceļā starp divām pasaulēm – tās vienlaikus ir dzīvas un izteiksmīgas, bet arī jau spokainas un aukstas.

Ārkārtējā situācija nekādi nav ietekmējusi mākslinieces dzīvi brīnišķīgajā Murjāņu mājiņā, kur dzīvoja arī Kristiānas vecāki – aktieri Arturs Dimiters un Vija Artmane. Agrāk brīvdienas laukos ģimenei bija iespēja atpūsties no mākslas pasaules un pasaules mākslīguma pilnīgi nesamākslotā vidē, kur kā sava veida autentiskums bija dzīvnieki – godīgi un beznosacījuma mīlestību dodoši. Kristiānai divas pasaules harmoniski saplūdušas vienā, kur viss ir pa īstam un viss kā brīnišķīgā pasakā...

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

"Cik vien sevi atceros, mājās vienmēr bijuši dzīvnieki," stāsta Kristiāna. "Manas auklītes kaķis kāvās ar šķūnītī salīdušajiem meža seskiem, kas bija gandrīz vienā augumā ar viņu un riebīgi smakoja. Auklītes vīrs reiz mežā izglāba pūci, viņa pēc tam lidoja pie mums ciemos kopā ar savu izredzēto. Savukārt labi audzinātais runcis Mūks, ko es atvedu no Pjuhticas klostera, gandrīz katru rītu nesa man pie sliekšņa peļu vai žurku sirdis – kā apliecinājumu savam uzticamajam darbam. Taču par manas dzīves galvenajiem pavadoņiem kļuva suņi – tie mani sagaidīja un pavadīja, grūtā brīdī neļāva saskābt, dalīja ar mani vienkāršos lauku dzīves priekus."

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

Tieši uzticamajiem draugiem veltīta izstāde "Woof, Woof!", ideja par to dzima galerijas "Alma" īpašniecei Astrīdai Riņķei – Kristiānas draudzenei, kas pazina arī visus trīs suņus.

Turpinājumā – Kristiānas stāsts par suņiem viņas dzīvē.

Arro. Sava gultiņa un kafija ar krējumu brokastīs

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

Bokseri Arro tētis nopirka, kad mans vecākais brālis Kaspars vēl bija mazs bērns. Kad piedzimu es, Arro jau bija pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis. Tēvs viņu veda uz suņu skolu. Jaunībā Arro bija atlētiskas miesasbūves ļoti inteliģents un labi audzināts suns. Auklīte stāstīja, ka viņa ik reizi ar šausmām vērojusi, kā es paceļu suņa lūpu un ar birstīti tīru milzīgos zobus. Bet suns cietās – neko nedarīja! Es vedu Arro uz upi – viņš bija tik paklausīgs, ka varēja iet bez pavadas. Viņš droši vien varētu piedalīties arī teātra izstādēs, bet tajā laikā nebija pieņemts uz skatuves vest dzīvniekus.

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: No Kristiānas Dimiteres prīvatā arhīva

Sākumā Arro dzīvoja Rīgā, bet, kad aukle ar vīru beidzot pavisam pārcēlās uz mūsu vasarnīcu Murjāņos, turp pārveda arī suni, lai viņš dzīvotu pie dabas. Arro bija ļoti nopietns sargs: visus laida iekšā, bet nevienu neizlaida. Aukle viņu lutināja un loloja – suns no rītiem dzēra kafiju ar saldo krējumu, ko nebija izdzēris vīrs. Arro bija pašam sava gulta – gatavota īpaši viņam. Nobaroja tā, ka suns kļuva līdzīgs angļu buldogam. Lai gan uzturs nebija pārāk veselīgs, Arro nodzīvoja solīdu mūžu – 12 gadus. Nomira no kaut kādas suņu kaites. Arro ar visu viņa gultu apglabāja Murjāņos – lielā kapā.

Kad lūdzu savam bērnības draugam – metāla māksliniekam – lai tas izgatavo karkasu suņa skulptūrai, viņš sacīja, ka atceras Arro no jaunības pirms 45 gadiem. Tas bija ļoti patīkami.

Cēlais zaglis Džanis

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

Kad mana meita Berta gāja skolā, klasesbiedrene viņai uzdāvināja tumsnēju kucēnu – krancīti. Viņš metienā bija vienīgais puika. Nosaucām par Džani, kas armēniski nozīmē "mīļais"
Centos ar Džani daudz staigāt – cerēju, ka mazās ķepiņas kļūs spēcīgākas un izaugs, taču tās tā arī palika tievas un graciozas. Džanis bija neticami gudrs, draudzīgs un gādīgs. Piemēram, ja kāds, braucot garām, atstāja uz vārtiņu kliņķa kādu kārumu man, Džanis nekad nekrita kārdinājumā. Mans tagadējais draudziņš Aivariņš šādos gadījumos atstāj vien tukšu maišeli.

Tajā pašā laikā Džanis bija zaglis. Precīzāk sakot, cēls laupītājs. Reiz kaimiņiem nočiepa pēc dārza svētkiem uz galda pārpalikušo kamambēra sieru iepakojumā – atstiepa to man pilnīgi neskartu. Pie lauku veikaliņa Džanis gaidīja mašīnu ar preci un zaga vistas. Reiz aizstiepa veselas trīs – vienu atnesa man iepakojumā, otru atradu dārzā, viegli apgrauztu. Nācās samaksāt un uzcept viņam gardumu. Nākamajā dienā viņš atstiepa vēl vienu – pēc visa spriežot, tā bija ar nodomu norakta rezervēm. Man. Viņam labāk garšoja pastētmaizes un makaroni ar sieru.

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: No Kristiānas Dimiteres prīvatā arhīva

Reiz kaimiņiene zvana: gaidi, Džanis tev nes zivi. Pēc visa spriežot, viņš to nočiepis no spaiņa upmalā iemigušam makšķerniekam. Reiz Džanis izvilka no upes maisu, kurā kāds slīcināja kucēnus – mēģināja viņus izglābt un atvilkt līdz mūsu mājām, bet neizdevās, nācās pusceļā pamest...

Kādā dzimšanas dienā draugi iebrauca mani apsveikt un kļuva par neticama skata aculieciniekiem. Ciemiņi stāstīja par meža zvēriem un putniem, kas izlec uz ceļa un nokļūst zem garām braucošo automašīnu riteņiem. Džaniks uz dīvāna snauduļoja ar piepaceltu ausi. Piecēlās, izprasījās laukā un pēc piecpadsmit minūtēm atgriezās, zobos nesot... asiņainu buka galvu ar ragiem. Viena no dāmām tik ļoti izbijās no šādas dāvanas, ka gandrīz noģība.

Vakarā man nebija spēka galvu novākt. Nākamajā dienā pat nodomāju, ka tas bijis riebīgs sapnis. Izrādījās, ka nē – galva bija turpat, labi, ka acis ciet. Zvanīju kaimiņam, kas ir mednieks, varbūt viņš var līdzēt. Bet viņš aizbraucis. Tad vērsos pie Džaņa: protams, esmu ļoti pateicīga par dāvanu, bet lūdzu tev aiznest galvu. Viņš tā arī izdarīja, vairs to neredzēju.

Kādu laiku vēlāk Džanis pats paskrēja zem auto. Toreiz man izdevās viņu izglābt. Tāpat kā Arro, arī Džanis nodzīvoja līdz 12 gadu vecumam. Pirms aiziešanas visas ciešanas viņš pārnesa neticami vīrišķīgi. Pēdējā vakarā, kad atbraucām no ārsta, viņš pat izgāja pavadīt līdz vārtiem radinieci, kas mūs veda. Ļoti labs suns.

Brīna. Mežone ar pasaku namiņu

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: Māris Morkāns

Pēc Džaņa aiziešanas man bija grūti paņemt kādu citu suni. Bet sanāca tā, ka mana draudzene režisore Māra Liniņa filmēšanas vajadzībām īrēja mājiņu Jūrmalā. Pagalmā, būdā pie ķēdes, dzīvoja krancīte Brīna – liela, biezu kažoku, kaut kādā ziņā atgādināja vilcēnu no "Ezīša miglā". Brīnas vecais saimnieks bija miris. Viņa nederēja dzīvošanai pilsētas dzīvoklī, tādēļ saimnieka dēls viņu atstāja būdā un brauca barot. Brīna tā – pie ķēdes – bija nodzīvojusi trīs gadus.
Māra ievēroja, ka, neraugoties uz briesmīgajiem dzīves apstākļiem, Brīna ir ļoti labsirdīga: viņa labi satika ar filmēšanas grupas bērniem. Un tad Māra atcerējās, ka es viena pati dzīvoju laukos, un nolēma man atvest jaunu suni. Lūdza atļauju mājas saimniekam – viņš ar prieku piekrita.
Brīna bija laimīga, ka viņa atkal ir kādam vajadzīga, ļoti uztraucās... Bet vientuļā dzīve pie ķēdes viņai bija dzēsusi no atmiņas uzvedības iemaņas mājās un sabiedrībā – Brīna pat neprata prasīties uz tualeti. Ataugušais kažoks bija tik biezs, ka mājās viņai visu laiku bija karsti. Māra piedāvāja sunim izveidot atsevišķu mājiņu dārzā. Uzbūvējām būdiņu un plašu voljeru. Jaunā būdiņa, ko es izkrāsoju un apgleznoju ar lilijām, Brīnai ļoti patika – viņa bija laimīga.

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: No Kristiānas Dimiteres prīvatā arhīva

Es no jauna mācīju Brīnai kontaktēties ar cilvēkiem. Mums izveidojās tradīcija: reizi divās dienās es vedu viņu "saulītē" – pie kaimiņiem. Ievēroju, ka Brīnai ļoti patīk skatīties televizoru. Vēl kāda mūsu tradīcija: vakaros aicināju Brīnu vakariņot mājās, baroju no rokas ar sviestmaizēm. Viņa šo brīdi vienmēr ļoti gaidīja. Parasti suņiem nepatīk iedzēruši cilvēki, bet Brīnai tādi ļoti patika. Tā nu pa drusciņai vien noskaidroju, kāds bija vecais saimnieks, kurš vakaros mēdza patukšot pa mēriņam, sēžot pie televizora un cienājot uzticamo draudzeni ar sviestmaizēm.

Reiz ar kaimiņu meiteni staidzinājām Brīnu gar upi. Viņa ieraudzīja uz ledus sēdošos makšķerniekus un izrāvās, skrēja pie viņiem. Izskrēja upes vidū, ledus, kā jau pavasarī, bija sācis kust. No šausmām sastingām, kad atpakaļceļā ledus saplaisāja un Brīna pilnībā pazuda zem ūdens. Jau izvilku telefonu, lai sauktu glābējus, kad Brīna izbāza galvu pie ledus gabala. Viņa atspērās ar priekšķepām pret ledu un instinktīvi sāka tik meistarīgi kārpīties, ka, šķiet, viņai būtu jānoraksta slīcēju glābšanas pabalsts. Viss beidzās labi, taču Brīna tā pārbijās, ka divas dienas pēc tam sildījās pie krāsns. Pie manis viņa nodzīvoja trīs gadus – nomira no audzēja.

Jaunais draudziņš Aivariņš

Aristokrāts, zaglis un mežone. Tērbatas ielu krāšņo trīs stāsti par Kristiānas Dimiteres suņiem
Foto: No Kristiānas Dimiteres prīvatā arhīva

Aivars iegājis paciemoties Brīnas būdiņā.

Kad Brīna nomira, Bertas draugs no Latgales man atveda kucēnu, ko nosauca par Aivaru. Tā sauc Bertas tēvu (mākslinieks Aivars Vīlipsons). Ir cilvēki, kam nepatīk, ka suņiem dod cilvēku vārdus, bet es tāda neesmu, manuprāt, šis ir ļoti piemērots vārds. Viņš ir mans jaunais draudziņš.

Kristiānas Dimiteres izstāde "Woof, Woof!" līdz 15. martam skatāma Tērbatas ielā 64, mākslas galerijas "Alma" logos.

Tags

Vija Artmane Suns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam