Romāns, augumā ražens vīrs ar kuplu bārdu, pēc skata līdzīgs vikingam vai spēkavīram no krievu varoņstāstiem, agrā pavasarī ar draugiem bija devies piknikā uz Liepājas Karostu. "Pirms grila uzstādīšanas mēs vietu parasti "noskenējam", jo, kas zina, kur var slēpties lādiņš. Skatāmies – svaigas bedrītes, kāds jau ir racies. Acīmredzot meklēja metālu, bet atrada "panceršreka" ("Panzershrek" – Otrā pasaules kara laika vācu prettanku daudzkārt izmantojamais bezatsitiena ierocis – red.] granātas. Ļoti nestabilas, saulē stāvot var uzsprāgt. Četras izrakuši un pametuši. Mani sāka mocīt sirdsapziņa, izsaucu policiju. Piebrauca policists, normāls vecis. Aizvedu viņu uz īsto vietu, apskatījāmies – viņiem katrs lādiņš ir atzīmēts. Zvans sapieriem. Viņi visu norobežoja, visus aizdzina. Kad pēc trim stundām ierados, viss jau bija aizmēzts un sakopts, vairs neviena – bija palikuši tik vien kā kravas automašīnas riepu nospiedumi. Parasti mēs tādus atradumus vienkārši iemetam purvā, lai lieki nekrāmētos," saka Romāns. Viņš ir "melnais" mantracis un jau sen aizraujas ar zemē apslēpto vēstures liecību meklēšanu Latvijas teritorijā.
"Meklēšana ar metāla detektoru ir gluži tāds pats hobijs kā, piemēram, makšķerēšana. Es ar to nodarbojos jau ilgu laiku – sāku, vēl pirms biju ticis pie metāla detektora," viņš atceras. "Vienu brīdi bija īsts bums – staigāja un meklēja visi, kam nebija slinkums. Kā tikai kaut kur notika kāds festivāls, tā nākamajā cilvēki sacentās – kurš atradis vairāk. Tagad ir palikuši tikai īsti fanātiķi." Pēc Romāna aplēsēm, Latvijā ir pāris simti tādu "īsto fanu". Vieni rok prieka pēc, citi mērķtiecīgi pelna naudu, pārdodot savus atradumus. Tā vai citādi, viņi visi ir saistīti ar vienu interneta platformu – forumu "Antik-war", kur aktīvi notiek izsoles un diskusijas, tostarp tiek vērtētas un pārdotas arī tādas mantas, kuras no likuma viedokļa būtu jānodod valstij. Te tiek organizētas arī grupas kopīgiem "izrakumiem", savukārt lietas, ko izdodas atrast zemē, tiek dēvētas par "izrakteņiem".
Mantrači parasti specializējas pēc laikmeta vai atradumu veida. "Ir cilvēki, kas rok senlietas, strādājot ar senajām kartēm. Man ir viens draugs Liepājā, kuram tas ir iztikas avots, – pelna pieklājīgi. Viņš gan kara priekšmetus, gan citas senlietas rok tikai peļņai. Zinu vēl pāris cilvēku, kas ar to nodarbojas, – viņi ložmetēju varētu nodot metāllūžņos. Šņabim sanāk – un ir labi," saka Romāns. "Viņi ņem vecas kartes, ielādē pārlūkā – ja par kartēm ir kaut kāda sajēga, šī procedūra nav pārāk sarežģīta – un skatās, kur bijis krogs, kur baznīca. Viss lauks ir tukšs, bet, zinot konkrētu vietu, ej un vāc trīssimtgadīgas monētas un gredzenus... Grobiņā vai Durbē ir aizliegts rakt, bet Liepājas apkaimē ir gana daudz citu vietu."
