Foto: DELFI

Viesturs Radovics

žurnālists

Mazā Mērija grib sarkano kaklautu

Otrdien, 19. novembrī, kad no Gazas joslas nemiernieku laistās raķetes sāka krist Izraēlas teritorijā, arī Batjamā, kur dzīvo 87 gadus vecā Mērija Boijere, skanēja trauksmes sirēnas. Tās liek iedzīvotājiem steigt uz patversmēm vai īpašajām tērauda istabām, kuras pēdējos gados izbūvē visos Izraēlas jaunajos mājokļu projektos. Pēc ziņām par trauksmi Mērijai zvanīja viņas dēls un prasīja – vai tu jau esi patversmē? Viņa dēlam priecīgi atbildēja: “Nē. Es stāvu istabā pie loga, skatos, vai nelido kāda raķete.” Un kāpēc gan lai viņa ietu uz patversmi? 1941. gada jūlijā, kad Mērija, būdama 9 gadus veca skolniece, ar citiem Liepājas pionieriem tika evakuēta uz Krieviju, bērnu kolonnu Krievijas plašumos apšaudīja vācu lidmašīna. Visi bērni slēpās kartupeļu vagās ar seju pret zemi un rokām apklāja galvu. Vienīgi Mērija apgriezās uz muguras un ziņkārīgi pētīja lidmašīnu. “Es pat redzēju lidotāja stikla brilles, tik zemu viņš lidoja,” atceras Mērija.

Mērija ir viena no aptuveni 85 liepājniekiem, kurus kā bērnus 1941. gada vasarā bez vecāku ziņas evakuēja uz Tatāriju. Bērni tobrīd atradās Liepājas pionieru nometnē Krotē, kuras vadība, sākoties nacistiskās Vācijas iebrukumam PSRS, saņēma uzdevumu aizvest pionierus tālāk no frontes līnijas. Daudzi no viņiem ārkārtīgi smagajā ceļā uz Tatāriju gāja bojā, pārējie mita smagos apstākļos nabadzīgā kolhozā un cieta badu. Šo pionieru vecāki vairākus gadus dzīvoja neziņā, domājot, ka viņu bērni ir gājuši bojā. Tikai 1945. gada pavasarī izdzīvojušie bērni atgriezās Latvijā pie savām ģimenēm. Vairākiem ebreju bērniem vairs nebija, kur atgriezties, viņu ģimenes kara laikā bija gājušas bojā holokaustā. Starp viņiem bija ar liepājniece Mērija.

Batjama, pilsēta Izraēlā netālu no Telavivas. Foto: Viesturs Radovics

Ar Mēriju mani iepazīstināja viņas draudzenes Ērikas Jakobi, kura arī ir viena no Krotes nometnes evakuētajiem pionieriem, radiniece Tanja Reķis. Ar Mēriju vairākas reizes runājām pa telefonu, līdz viņa strikti teica: “Brauc ciemos! Es tev visu dienu stāstīšu pasakas, tu sēdēsi uz dīvāna un to visu pierakstīsi.” Domāts – darīts. Novembra nogalē atlidoju uz Telavivu, kur pēc pelēkās un drēgnās Latvijas nācās pielāgoties +32 grādiem ēnā, kondicionieru brīzei katrā telpā un krietni straujākiem saulrietiem. Dienā, kad ielidoju, Izraēlas teritoriju bija sākuši apšaudīt nemiernieki, un, vēl Latvijā esot, dzirdēju bažīgus jautājumus, vai man nav bail doties uz Izraēlu. Nē, man nebija bail. Jā, protams, apšaudes bija, bet Izraēlas pretraķešu sistēmas 90% šāviņu neitralizēja vēl gaisā, un galu galā šāvēji cieta krietni vairāk nekā Izraēlas iedzīvotāji.

Mērija mani sagaida kā omamma mazdēlu, kurš sen nav rādījies, drusku pabēdājas, ka frizieris viņai pirms nedēļas nedaudz sabojājis frizūru un tādēļ fotogrāfijās viņa neizskatīsies pietiekami labi. Kā bija runāts, es nosēžos dīvānā, un Mērija sāk stāstīt.


Mērija Boijere. Foto: Viesturs Radovics

“Laikam esmu viena no pēdējiem vēl dzīvajiem Krotes bērniem, iepriekš katru gadu no Izraēlas braucu uz Latviju, kopš 1990. gada mēs Liepājā rīkojām bijušo Krotes nometnes bērnu salidojumus. Pērn, kad atkal biju atlidojusi no Izraēlas, es vairs nevienu nesatiku,” stāsta Mērija, kura joprojām runā liepājniekiem raksturīgajā izloksnē, un nemaz nevar pateikt, ka viņa kopš 1975. gada vairs nedzīvo Latvijā.

No Mērijas astotā stāva dzīvokļa logiem Batjamā, kas atrodas uz dienvidiem no Telavivas, skaidrā laikā var redzēt Vidusjūru. Pēdējos gados gan tas kļūst arvien grūtāk, jo pie jūras ceļas debesskrāpji, kas palēnām aizsedz skatu. Līdz jūrai viņai ar kājām ir jāiet aptuveni pusstunda. Mērijas dzīvoklī ir vēl mēbeles, kas atvestas no Rīgas, daudz latviešu grāmatu un fotogrāfiju ar viņas radiem un draugiem. No dzīves pirms 2. pasaules kara Mērijai ir palikušas tikai divas fotogrāfijas. No tām viena vienīga ar Mērijas ģimeni – tēvu, māti, viņu pašu un mazo brālīti.

“Mēs bijām maza ģimene. Tēvs, māte, brālis, kurš bija divus gadus jaunāks par mani, un es. Liepājā mums nekādu citu radu nebija. Tēvs bija juvelieris, viņš strādāja Jāzepa Rusinieka pulksteņu fabrikā. Māte bija mājsaimniece. Mēs dzīvojām Rusinieka mājā, Liepājā, Lielajā ielā 6, dzīvoklis 11. Māju karā sagrāva, jau pirmajā vācu uzbrukuma naktī. Es nemaz nezinu, kas ar maniem vecākiem tad notika, kā viņi tika ārā no mājas,” atzīst Mērija, piebilstot, ka “kārtībai jābūt”, tāpēc viņa visu stāstīs pēc kārtas.

Mērijas tēvs un viņa Rusinieka pulksteņu fabrikas kolēģi. Foto: Mērijas Boijeres privātais arhīvs

“To, ka esmu ebrejiete, es uzzināju diezgan agri. Man dikti patika pucēties, un es gribēju tādu pašu tautas tērpu kā latviešu meitenēm. Man tad bija kādi pieci gadi. Bet mamma teica, ka mums tādi nepienākas, tādi ir tikai latviešiem, bet mēs esam ebreji. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka mēs esam citādi. Mēs gan ģimenē nebijām ļoti ticīgi, uz sinagogu negājām, lai gan Ziemassvētku eglītes mums arī nebija. Ar brāli izrotājām istabā podā augošo gumijkoku ar konfektēm un dancojām tam apkārt, dziedot “O Tannenbaum, o Tannenbaum”. Vecāki stāvēja malā, uz mums skatījās un ļoti smējās.”

1940. gada vasarā, kad Latviju okupēja PSRS, Mērijas ģimene atpūtās uz laukiem kāda saimnieka mājās Bernātos. “Vienu dienu pēkšņi no Liepājas ar riteni atbrauca tēvs un teica – Liepājā krievu tanki, tagad viss izmainīsies un nebūs kara. Mans tēvs vispār bija tāds kreiss sociālists. Jau pirms tam visu laiku runāja, ka būs karš. 

1939. gadā, kad vācieši ienāca Polijā, tēvs vienu dienu atnāca no darba un teica, ka Varšavā ir izveidoti geto. Es jau toreiz sapratu, ka tas ir kaut kā saistīts ar ebrejiem. Tēvs bija ļoti uztraucies, un es sapratu, ka nu tagad gan būs karš. Es sāku ļoti raudāt, ieķēros tēvam biksēs, negribēju, lai viņu aizsūta uz to karu.

Pa radio visu laiku stāstīja par karu, mūzika bija pavisam reti. Un es tēvam toreiz jautāju – nez, ko radio spēlē tad, kad nav kara? Tēvs atbildēja – vienmēr kaut kur karo.”

Mērijas ģimenē visi runājuši vācu valodā, bet 1940. gada rudenī vecāki nolēmuši Mēriju 2. klasē sūtīt krievu skolā. “Pirms tam es krieviski zināju tikai vienu vārdu – “хлеб”. Vēl man ļoti patika, ka pēc krievu ienākšanas Liepājā pēkšņi parādījās bērni ar sarkaniem kaklautiem un baltām blūzēm. Tajā krievu skolā man tīri labi gāja, iedraudzējos ar meitenēm. Tēvs fabrikā, kur strādāja, bija arodbiedrībā, un tā dalīja bērniem ceļazīmes uz pionieru nometni. Kad vecāki man šito izstāstīja, es biju dikti priecīga, domāju, ka nometnē dabūšu to sarkano kaklautu. Bet pionieris es vēl nebiju. Vēl es ļoti priecājos, ka nometnē tikšu no mammas vaļā, jo man negāja ar ēšanu. Mamma šausmīgi vienmēr lika ēst. Mamma man draudēja – ja neēdīšu, viņa mani aizsūtīs uz bērnu patversmi. Es domāju – interesanti, kā tur ir, nemaz nebūtu slikti tur nokļūt. 1941. gada pavasarī beidzās mācības, un es ļoti gaidīju, kad tikšu uz to nometni. Citi bērni gan baidījās un raudāja,” notikumus pirms nonākšanas Krotes pionieru nometnē apraksta Mērija.

Liepājas stacija. Arhīva foto

Aptuveni 100 dažāda vecuma Liepājas skolnieki, pārsvarā no strādnieku ģimenēm, uz nometni devās 1941. gada 10. jūnijā. Ne visi no viņiem bija pionieri. Vairāki bērni bija arī bāreņi un nāca no Liepājas bērnunamiem. Pionieru nometne tika izvietota Krotes nepilnās vidusskolas ēkā, nometnē bija trīs skolotāji un četri pionieru vadītāji. Krote atrodas Priekules novada Bunkas pagastā, aptuveni 40 kilometru attālumā no Liepājas.

"Jaunliepājā mūs iesēdināja vilcienā, un tā aizbraucām uz Kroti. No stacijas vēl gabaliņš bija jāiet ar kājām, māte mani veda pie rokas. Vēl ar mums gāja tāda ebreju meitene Pesija, kurai mana mamma palūdza, lai viņa nometnē man sapin bizes. Es vienmēr staigāju izspūrusi. Nometnē dzīvojām tādā lielā istabā, gultas bija pa divām kopā, Pesija bija man blakus gultā. Nometnē man ļoti patika, bija ļoti priecīgi, un es varēju ēst, ko gribu,” atceras Mērija.

Krotes pamatskolas ēka, 1931. gads. Foto: Krotes bibliotēkas krājums

Svētdien, 15. jūnijā, pie bērniem ciemos atbrauca viņu vecāki. “Skatījos pa logu, no vilciena nāca cilvēki. Mans brālītis skrēja pa priekšu. Mamma viņam aiz muguras. Tad mamma man prasīja – vai tev te nometnē patīk, varbūt braucam uz mājām? Es teicu – nē, man te dikti patīk. Viņi aizbrauca, un es paliku,” atceras Mērija, kura todien savu ģimeni redzēja pēdējo reizi.

Saturs, foto, video: Viesturs Radovics. Foto apstrāde: Kārlis Dambrāns. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.