Sporta sabiedrība šūmējas, ka prioritāšu galvgalī arī pēc jaunajiem aprēķiniem gozējas „nepareizie". Savukārt kolēģis Armands Puče, nule kā ievēlēts Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejā, uzreiz uzlika kājas uz galda, publiski startējot ar tēzēm par to, kā olimpiskā kustība kropļo cilvēkus...
Cita starpā, Armands savā publiskajā runā „Sporta studijā" minēja arī to, ka ķiršu kauliņu ripināšana nebūtu ar neko sliktāks sporta veids par bobsleju, šķēpmešanu vai sieviešu svarcelšanu. Pilnīgi vizualizēju, kā dusmās pietvīkst Latvijas sporta alfa tēviņa Zinta Ekmaņa seja, kurš, aizstāvot sava sporta veida bobsleja intereses, līdzās argumentam par izcīnītajām medaļām mīl atgādināt arī to, cik Daumants Dreiškens var uzspiest guļus un cik viņš pats savulaik varējis aizlēkt tālumā no vietas (rezultātu izaugsme nav apsīkusi).
Patiesi – uz visu šo epopeju ap prioritāro sporta veidu noteikšanu, kritēriju izstrādi un piemērošanu dzīvē var paraudzīties gan caur Pučes, gan Ekmaņa prizmu. Paraudzīsimies! Kurš ceļš šķiet loģiskāks, kurš – gludāks, bet kurš – reālāks? (Tiem, kas negrib lasīt visu garo izklāstu, jau tagad padalīšos ar gala secinājumu – viss šis process ir finišējis krūmos.)
.
