Izbraucot no meža pakrēslas, acis apžilbināja priekšpusdienas saule, tādēļ pretimnācējā saskatīju vien viņa tumšo, viegli salīkušo siluetu. Kad mans divritenis nonāca tam līdzās, pēkšņi izdzirdēju:
"Liekas, mēs esam pazīstami."
Tā man bija pēdējā tikšanās ar Juri Grustiņu. Pirmā notika 37 gadus iepriekš.
Slēpes pret naglenēm
Ļoti nopriecājos, uzzinājis, ka Latvijas jauniešu 1965. gada čempionāta programmā pirmo reizi iekļauts 1500 metru skrējiens, turklāt uzreiz divās disciplīnās – gan ar šķēršļiem, gan gludais. Līdz šim jauniešiem bija atļauts sacensties ne garākā distancē par 800 metriem, taču laikam beidzot atzinuši, ka divdesmitā gadsimta otrā puse ir akcelerātu laiks. Divi stadiona apļi man sāka likties pārāk īsi, jo nedaudz pietrūka ātruma, toties finišā arvien palika pāri izturība, tādēļ savu līdzaudžu sacensībās reti tiku augstāk par otro vai trešo vietu. Bet nu bija iespēja izturības rezervi likt lietā.
Čempionātā gandrīz visi sāncenši 1500 metros bijām pazīstami, sacentušies daudzas reizes, izņemot kādu cēsnieku, kurš vasaras sākumā, debitējot republikas mēroga jauniešu sacensībās, izcīnīja ceturto vietu 800 metros un sporta biedrības "Vārpa" krosā – otro. Taču mani uzmanīgu darīja dzirdētais, ka šo Juri Grustiņu slēpotāju sacensībās noskatījis Elmārs Ozols – ļoti gudrs un inteliģents vieglatlētu treneris, kurš Cēsīs arvien atrada pa talantīgam jaunietim, Aiju Veisu izaudzināja par Latvijas rekordisti 1500 m un 3000 m skrējienā, viņas jaunāko māsu Sarmīti – par augstlēkšanas čempioni. Ko spēs Ozola jaunais audzēknis Grustiņš?
Viņš nostājās līkās 1500 metru starta līnijas pašā malā – slaids, virs vidēja auguma un mazliet iekritušiem vaigiem, mati pāršķirti kārtīgā celiņā. Distancē turējās aiz manis kā pielipis, neatpaliekot līdz pat finišam.
