Latvija turpināja kāpt FIFA rangā, pieauga interese par spēlētājiem ārzemēs, ko pastiprināja fakts, ka pavisam drīz Latvijas futbolistiem bija jākļūst līdzvērtīgi citiem Eiropas Savienības pilsoņiem. Lielākā pircēju rinda bija izveidojusies pēc Verpakovska, par kuru labāko piedāvājumu bija izteicis Pirejas "Olympiacos", kas uzbrucēja medību laikā bija sadzinis rokā pat tēva Ilmāra mājas tālruņa numuru. Pieprasījums bija arī pēc Starkova, bet viņa nākotnes plāni bija atlikti līdz finālturnīra beigām. Valsts Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga futbolistus sauca par "zelta puikām" un mātišķi sabučoja Māra vaigus, bet Saeimas deputāti apbēra ar komplimentiem. Tie šķietami jau bija aizmirsuši, ka vēl nesen vairākums nobalsoja pret naudas piešķiršanu futbolam, kā dēļ LFF diviem budžetā neieplānotajiem mačiem bija spiesta ņemt kredītu. Arī prēmijām atvēlētie 50 000 latu bija salīdzinoši niecīgs novērtējums, ņemot vērā to, uz cik galvām šo summu bija jāsadala.
Tāpēc nebija jābrīnās par federācijas prezidenta Gunta Indriksona nelokāmo pārliecību, ka futbols Latvijā joprojām nav sporta karalis, jo tam nav visaptverošas uzmanības, piekrišanas un atbalsta. Objektīvi raugoties, Latvijai finālturnīrā nebija jābūt, jo Turcijas, Zviedrijas, Ungārijas un Polijas futbola saimniecības ir daudz sakārtotākas. Tādēļ Indriksons dalību finālturnīrā dēvēja par brīnumu brīnumu. Kā nu ne, ja valstsvienības oficiālajā biļetenā rakstīts, ka Latvijā ir reģistrēti 123 profesionāli futbolisti. Patiesībā jau "Audā" un "Ditton" profesionāļu nebija, bet vēl 30 bija leģionāri. Nu labi, vēl piecpadsmit Latvijas futbolistu spēlēja ārzemēs, taču vairāk par 70 profiem nu nekādi nesanāca. Tāpēc vācu izdevuma "Der Spiegel" jautājums pēc iekļūšanas finālturnīrā bija loģisks – kā tas bija iespējams? Atbildes vietā plecus raustīja arī pats Indriksons.
30. novembrī Lisabonā Latvijas izlase tika ielozēta "nāves grupā" kopā ar Nīderlandi, Čehiju un Vāciju, kā šīs futbola lielvalstis pēc ranga uzreiz sadalīja bukmeikeri.
