Daudzas nejēdzības par valsts izveidoto un uzturēto profesionālās ievirzes sporta izglītības aparātu ar nosaukumu "sporta skolu sistēma" jums pastāstīs jebkurš jaunatnes basketbola treneris. Tomēr starp viņiem netrūkst arī tādu, kas gadu gaitā pierādījuši – sagatavot gana meistarīgus basketbolistus tomēr ir iespējams. Zināmā mērā pat apbrīnojami, ka, par spīti sagādātajiem pārdzīvojumiem un absurdiem, viņi iestājas par sistēmu. Taču zināmām reformām gan ir pienācis laiks.

Iespējams, tieši demokrātiskais basketbols ir labākais piemērs, kas Latvijā ataino profesionālās ievirzes sporta izglītības plusus un mīnusus. Basketbola treniņus var piemeklēt neskaitāmās pilsētās un ciemos, tie no vecākiem bargu naudu neprasa, bet par trenera algu it kā parūpējas valsts. Kāpēc gan nespēlēt basketbolu?! Taču sociālo funkciju pildošais sporta veids balstās uz valsts mīcītām māla kājām. Un tām apkārt tiek lipināti materiāli pēc katra prāta asuma un sirdsapziņas. Tāpēc jauna censoņa vecākiem nav nemaz tik vienkārši izskaidrot, ko tad valsts nodrošina un kāpēc no viņiem kāds var paprasīt ko piemest.

MVP aprunājās ar cilvēkiem dažādos amatos, kuri mums palīdzēja izprast jaunatnes basketbola "sāpi". Visi bija gatavi veltīt sistēmai (un reizēm konkrētiem tās pārstāvjiem) necildinošus vārdus, tāpēc vienojāmies, ka katra cilvēka viedoklis paliks anonīms... "Tas, kurš strādā visgodīgāk, visvairāk arī tiek "izjāts"," domīgi secina basketbola vides pārstāvis, kurš šādi, iespējams, neizteiktos, ja blakus tiktu drukāts viņa vārds.

Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!