Pašreizējā valsts likumdošana provocē trenerus un sporta skolu vadītājus veidot līdzfinansējuma attiecības ar bērnu vecākiem, kas balansē uz Krimināllikuma robežas. Tāda atziņa šā gada martā Latvijas Televīzijā izskanēja no Bērnu un jauniešu basketbola skolas (BJBS) "Rīga" direktora Gunta Šēnhofa mutes. Pēcāk medijam MVP viņš atzina – tik vaļsirdīgi runājis, lai apzināti pievērstu valsts un pašvaldības atbildīgo ierēdņu uzmanību. Neskatoties uz 22 gadu pieredzi amatā, viņam ar mazāk riskantām metodēm nav izdevies atrisināt treneru atalgojuma jautājumu.

Iespējams, tieši demokrātiskais basketbols ir labākais piemērs, kas Latvijā ataino profesionālās ievirzes sporta izglītības plusus un mīnusus. Basketbola treniņus var piemeklēt neskaitāmās pilsētās un ciemos, tie no vecākiem bargu naudu neprasa, bet par trenera algu it kā parūpējas valsts. Kāpēc gan nespēlēt basketbolu?! Taču sociālo funkciju pildošais sporta veids balstās uz valsts mīcītām māla kājām. Un tām apkārt tiek lipināti materiāli pēc katra prāta asuma un sirdsapziņas. Tāpēc jauna censoņa vecākiem nav nemaz tik vienkārši izskaidrot, ko tad valsts nodrošina un kāpēc no viņiem kāds var paprasīt ko piemest.

MVP aprunājās ar cilvēkiem dažādos amatos, kuri mums palīdzēja izprast jaunatnes basketbola "sāpi". Visi bija gatavi veltīt sistēmai (un reizēm konkrētiem tās pārstāvjiem) necildinošus vārdus, tāpēc vienojāmies, ka katra cilvēka viedoklis paliks anonīms... "Tas, kurš strādā visgodīgāk, visvairāk arī tiek "izjāts"," domīgi secina basketbola vides pārstāvis, kurš šādi, iespējams, neizteiktos, ja blakus tiktu drukāts viņa vārds.

Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!