Profesionālajā boksā ir neiespējami izvairīties arī no traumām - Agnesei piecas reizes bijis lauzts deguns, cietis arī vaiga kauls. Diez vai dzīvesbiedrs spētu ko tādu pieņemt. Ja nu vienīgi arī viņš būtu šīs jomas pārstāvis. Kāpēc Agnese bija gatava ziedot visu boksa dēļ? Pirmkārt, ar meitas audzināšanu ļoti palīdzēja mamma Gunta - bez viņas Agnesei karjeras vienkārši nebūtu. Otrkārt, ģimene viņai nav prioritāte. Jā, meita Linda Adriana viņai ir pati svarīgākā, taču principā viņa ir vienpatis.

Par savu karjeru profesionālajā boksā Agnese maksā ar vientulību. Viņa labi saprot, ka neviens partneris nebūtu gatavs samierināties ar desmito vietu viņas prioritāšu sarakstā, kas pilnībā pakārtots sportam. Nevienam vēl nav izdevies izkonkurēt boksu. Agnese domā, ka, visticamāk, tas nekad nemainīsies. Turklāt viņa pati nemaz nav gatava šādām pārmaiņām. 

Atgriešanās ringā ir diezgan izplatīta parādība boksā. Agnese adrenalīna devas nepieciešamību raksturo kā atkarību. Bez tās dzīve šķiet bezgaršīga kā zupa bez sāls. Lai gan viņai ir daudz audzēkņu un treneres darbā viņa turpat ringa malā vien ir, tas tomēr nav salīdzināms ar sajūtām otrpus virvēm. "Treniņi, gatavošanās, progress, gandarījums, cīņa, skatītāji... Kad pēc karjeras jāapzinās, ka tas vairs nekad nebūs, iestājas milzīgs tukšums. Jā, to var aizvietot ar kaut ko citu - daži aiziet biznesā, citi brauc rallijā. Bet man nav izdevies atrast aizvietotāju šīm emocijām," secina Agnese. Pie zāles durvīm acīmredzot būtu jāpiestiprina plāksne ar brīdinājumu: "Uzmanību! Bokss izraisa atkarību!"