Pirmos vienpadsmit savas dzīves gadus Agate aizvadīja neziņā, ka ir tāds šaušanas sports. Viņa nebija dzirdējusi par Afanasiju Kuzminu, kurš tajā piedalījies deviņās olimpiskajās spēlēs, vēl vairāk – pat nenojauta, ka dzimtajā pilsētā ir šautuve. Bet tad sporta šaušanā sāka trenēties viņas brālis un kādudien paaicināja māsu līdzi, sak – lai mazā paskatās, kāda tā šautuve izskatās un ko tur dara. Un mazā ne tikai paskatījās, bet arī pati ķērās pie ieroča. 13 gadus vēlāk dobelniece Agate Rašmane kravā somas uz olimpiskajām spēlēm.
Gadu patrenējusies šautuvē kopā ar brāli, Agate uzzināja, ka Dobeles sporta skolā savu treniņu grupu izveidojis Vilnis Celmiņš – viņas treneris nu jau 12 gadus. Visi sesto klašu skolēni sporta stundas ietvaros tika aicināti uz "atvērtajām durvīm" šautuvē, kur Celmiņš viņiem ierādīja un pastāstīja, kas lācītim vēderā. Izdevās. Puse klases – Agate to skaitā – pierakstījās uz nodarbībām. No šī pirmā ešalona ar šaušanu joprojām nodarbojas trīs vai četri, viņa stāsta. "Super aktīvi bērni ilgi te nepaliek. Jā, tas ir lēns un monotons darbs, kas prasa pacietību, jo būtībā visu laiku jāatkārto vienas un tās pašas kustības. Turklāt identiskā kvalitātē, piemēram, sešdesmit reižu no vietas. Nostājoties uz ugunslīnijas, man vienlaikus jādomā par vismaz četrām lietām.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
