Sienas pulksteņa rādītāji Daugavas stadiona preses centrā tiecās savienoties ciparnīcas augstākajā punktā, vēstījot, ka līdz starptautisko vieglatlētikas sacensību atklāšanai atlikušas vairs dažas minūtes. Salīdzinot ar citreiz šeit notikušajām, tās nebija gaidāmas necik spožas – Eiropas kausu izcīņas otrās līgas komandu sacīkstes ar astoņu valstu vieglatlētu piedalīšanos. Taču bada laikos velns arī mušas rijot.

Mans, preses centra vadītāja pienākums, tobrīd bija steigšus reģistrēt pēdējos sacensībām pieteikušos amatbrāļus žurnālistus un fotogrāfus, katram izsniedzot kaklā uzkaramu caurlaidi jeb bļitku, kas deva tiesības tikt sportistiem tuvāk nekā skatītājiem, lai viņus iztaujātu, fotografētu un filmētu. Pēdējā preses centrā, kā vienmēr, iebruka Latvijas Televīzijas prāvā brigāde, taisnojoties, ka to aizkavējis satiksmes korķis uz Salu tilta. Lieki netērējot laiku, palūdzu visiem steigšus nostāties rindā, nākt pie manis pa vienam, nosaukt savu uzvārdu un saņemt bļitku, lai dotos uz visām četrām debespusēm. Iegrimis uzvārdu iegrāmatošanā, acis pirmo reizi pacēlu, izdzirdot:

"Dāvids Ernštreits."

Man pretī, kautri smaidot, stāvēja gaišmatains jauneklis, izskatā gandrīz vēl zēns.

"Dāvis?"

Viņš priecīgi pamāja, un smaids kļuva siltāks.

"Gunāra dēls?"

Pamāja vēlreiz, taču bija kļuvis nopietns.

Pirmo reizi Dāvi ieraudzīju tveicīgā jūnija pēcpusdienā Otrajos Meža kapos, kur bijām lielā pulkā sanākuši pēdējā gaitā izvadīt savu pāragri aizgājušo kolēģi Gunāru...