Šis patiesībā būs mazliet skumjš stāsts. Bija laiks, kad Andri Jēkabsonu jeb Džabaru, kā tolaik viņu pazina visā Padomju Savienībā, basketbola laukumā varēja ierobežot tikai viņš pats. Augsts lēciens, teicama fiziskā sagatavotība un noslīpēts metiens – ne velti 1986. gadā viņš PSRS izlases sastāvā kļuva par pasaules vicečempionu. Tomēr spožākie gadi pagāja, un šodien vairāk dokumentēts Džabara karjeras norieta periods. Februārī kopš viņa pēdējās spēles apritēja jau divdesmit gadu, tomēr dzīvei bez basketbola viņš vēl joprojām pilnībā nav adaptējies.
1992. gada vasarā uz olimpisko kvalifikācijas turnīru valstsvienība devās bez potenciālajiem līderiem – Gundara Vētras un Igora Miglinieka, kuri bija pieņēmuši lēmumu startēt NVS izlasē. Ja vien Džabars būtu par dažiem gadiem jaunāks, līdzīgas izvēles priekšā būtu nonācis arī viņš. "Kā būtu rīkojies es? Nezinu, bet domāju, ka darītu tāpat kā viņi. Kāpēc gan nepārstāvēt valsti, kurā esmu dzīvojis visu savu mūžu? Es jau esmu padomju, nevis brīvās Latvijas produkts. Katrā ziņā es viņus nenosodu," saka Jēkabsons.
Atšķirībā no Valda Valtera, kurš nekad nav laidis garām iespēju atgādināt par šo dzimtenes nodevības aktu. Džabars par to tikai pasmaida vairs neesošajās ūsās un pārveļ pār lūpām čekas maisos pieminēto Valtera segvārdu "Stīvs".
