Kad pēc neatkarības atjaunošanas veidojās Latvijas valstsvienība, Jēkabsona karjera jau bija posmā, kurā viņš ripoja pa kalnu lejup. Tomēr vienu ierakstu izlases vēsturē Džabars ir atstājis uz visiem laikiem. Proti, 1992. gada 22. maijā Rīgas Sporta manēžā Latvijas basketbola izlaseaizvadīja savu pirmo mājas spēli kopš 1939. gada novembra. Zaudējumā pret Igauniju (90:116) rezultatīvākie mājinieku komandā ar 21 punktu bija tieši Jēkabsons un Kārlis Muižnieks. Tā bija viena no pārbaudes spēlēm, gatavojoties Barselonas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīram. Taču pašam Džabaram šodien nav saglabājies spilgtu atmiņu par spēlēm Latvijas izlases kreklā.

1992. gada vasarā uz olimpisko kvalifikācijas turnīru valstsvienība devās bez potenciālajiem līderiem – Gundara Vētras un Igora Miglinieka, kuri bija pieņēmuši lēmumu startēt NVS izlasē. Ja vien Džabars būtu par dažiem gadiem jaunāks, līdzīgas izvēles priekšā būtu nonācis arī viņš. "Kā būtu rīkojies es? Nezinu, bet domāju, ka darītu tāpat kā viņi. Kāpēc gan nepārstāvēt valsti, kurā esmu dzīvojis visu savu mūžu? Es jau esmu padomju, nevis brīvās Latvijas produkts. Katrā ziņā es viņus nenosodu," saka Jēkabsons.

Atšķirībā no Valda Valtera, kurš nekad nav laidis garām iespēju atgādināt par šo dzimtenes nodevības aktu. Džabars par to tikai pasmaida vairs neesošajās ūsās un pārveļ pār lūpām čekas maisos pieminēto Valtera segvārdu "Stīvs".