Izdzīvotājs. Alekss Dzanardi starp dzīvību un nāvi

Piecus gadus Alesandro Dzanardi centās izcīnīt uzvaru F-1 trasēs, tomēr 44 aizvadītajās sacensībās tā nekādi nedevās rokā. Varbūt tāpēc, ka liktenis apņēmīgajam itālim bija iecerējis cīņu par citām, daudz nopietnākām uzvarām. 2001. gadā viņš par mata tiesu izrāvās no nāves skavām un šausminošā avārijā zaudēja abas kājas. Taču nepadevās: nelaime itāli nesalauza, bet padarīja stiprāku, un deva otro iespēju – izcilu paraolimpiskā riteņbraucēja karjeru. Taču šovasar Dzanardi to piedzīvoja atkal. Atkal avāriju, atkal traģēdiju un atkal cīņu par dzīvību. Pasaule šobrīd var tikai aizturēt elpu un klusībā cerēt, ka arī šajā reizē šim varoņstāstam būs laimīgas beigas.

Dzanardi bija zaudējis vairāk nekā 70 procentus asiņu. Trīs reizes apstājās sirds, taču visas trīs ārstiem izdevās sportistu reanimēt. Galvaspilsētā ceļš pa taisno veda uz operāciju zāli, kur ārstu galvenais uzdevums bija apturēt asiņošanu un aizvērt brūces, tomēr tās izdevās glābt vien tik daudz, lai varētu lietot protēzes. Pēc astoņu stundu ilgās operācijas Dzanardi bija stabilā, bet joprojām kritiskā stāvoklī.

"Kad pamodos no mākslīgi radītās komas, sajūtas bija ļoti sarežģītas. Lai arī nedēļu biju barots ar atsāpinošām un apdullinošām zālēm, bija neizsakāmi lielas sāpes, taču prāts bija puslīdz skaidrs – kaut manis izteiktie vārdi izskanēja ar vismaz desmit sekunžu aizturi. Tās bija ļoti dīvainas sajūtas," vēlāk itāļu medijiem stāstīja Dzanardi. "Taču pāri visam biju ļoti priecīgs, ka esmu izdzīvojis. Agrāk biju domājis, kā justos un ko darītu, ja pēkšņi notiktu tik liela nelaime, un mana stingrā pārliecība bija – es izdarītu pašnāvību.