Zemesriekstu halvas un cukuroto austiņu cienītājs Pēteris Višņevičs nav no dzelzs. Par spīti kolorītajam tēlam un šķietami neizsīkstošajai enerģijai – pat viņam, sasniedzot septiņdesmit gadu slieksni, beidzot jāveic "tehniskā apkope". Taču tas nenozīmē, ka Pēteris gatavs atteikties no basketbola. Gluži otrādi – šodien basketbola viņam trūkst vairāk nekā jebkad agrāk mūžā.
Dabiskais noskrējiens nav noslēpjams, un jaunību neviens viņam vairs nespēs atdot. "Man jau saka – Jums vajag taisīt pleca protēzi. Bet es atbildu – pagaidiet mirklīti, vai bez tās es karoti noturēt spēšu? Ja varu turpināt skaldīt malku, tad nekādas protēzes man nevajag. Treniņa laikā kustību parādīšu ar kreiso roku vai bez bumbas, bet uz svarīgāko norādīšu ar balss intonāciju. Lai man iedod vingrinājumus, ar tiem arī stiprināšu locītavas. Apkaļķojušos asinsvadu dēļ kāda ripiņa gan būs jāpadzer," saka treneris, kurš tagad dienas vada savās mājās netālu no Murjāņiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
