Tas, ka Laimonis var ilgi un salīdzinoši ātri skriet, vispilnīgāk atklājās divtūkstošo gadu vidū. Pēc garas, ilgas orientēšanās un klīšanas pa Tīreļpurvu un tā apkārtni, viņš pamanīja, ka pēdējais kontrolpunkts atrodas eglē. "Sajutu milzīgu enerģijas uzplūdu un sapratu, ka varu aizskriet līdz eglei ātrāk par pārējiem komandas biedriem – ka neesmu pat piekusis. Lai arī mūsu rezultātu objektīvu apstākļu dēļ beigās neieskaitīja, man bija "āķis lūpā", jo apzinājos, ka savu spēju robežas vēl nebūt neesmu sasniedzis."
Tā viens otram sekoja arvien sarežģītāki izaicinājumi, piemēram, 84 kilometru garais "Vaarojen" ultramaratons Somijā, kopā ar Matīsu Vecvagaru vispirms aizskriets uz "Positivus" festivālu Salacgrīvā, gadu vēlāk no Salacgrīvas līdz Tallinai, skrējieni Rīga – Valmiera, Jaungada nakts 12 stundu sacensības Igaunijā, pieveikti 168 kilometri Laulasmaa ultramaratonā, un vēl, un vēl. Tieši Somijā 2008. gadā Laimonis nopelnīja nepieciešamos punktus, lai kvalificētos savam pirmajam skrējienam apkārt Monblānam.
Te jāpiebilst, ka ar šo kalnu Laimonim ir īpašas attiecības. "Uzkāpu kā viens cilvēks, lejā nokāpu jau kā cits..." Kas īsti notika? 2000. gadu sākumā, augustā, kārtējās kalnu ekspedīcijas laikā Laimonis bija nolēmis, ka pēc tam, kad kopā ar kalnā kāpēju grupu būs sasniedzis virsotni, lejup brauks viens pats – ar slēpēm. "Paļāvos uz slēpošanas prasmi, kas man ir labā līmenī, bet... Sākās spēcīgs sniegputenis, tāds, ka nevar saprast, kur zeme, kur debesis, un es apmaldījos virsotnes rajonā. Sapratu, ka baigie sūdi! Vairs neatceros, cik stundu kūlos pa sniegu, vien sapratu, ka meklēt ceļu lejup ir diezgan bezcerīgi, spēki jāpietaupa un vienīgais drošais ceļš ir tas pats, kas ved atpakaļ. Mērķis bija atrast pēdējo patvērumu, būdu, ko kalnos kāpēji dēvē par "skārda bundžu". Zināju, ka tā atrodas četru ar pusi kilometru augstumā, bet uz kuru pusi jāiet – ne jausmas..."
"Pagaidi mazliet, pārskriešu pāri dzelzceļam," telefona sarunas vidū piepeši saka Laimonis un pēc dažu sekunžu ilga klusuma klausulē turpina: "Izdomāju – kamēr runāsimies, aizskriešu līdz veikalam. Viens atrodas tikai divsimt metru no mājām, bet tas ir dārgs, un izvēle – švaka. Zinot, ka sola pamatīgu puteni – kas zina vai rīt varēs iziet no mājām. Bet kaķis gribēs ēst! Dzīvniekam vis nepateiksi: es jau vakar tev iedevu, pagaidi rītdienu..." Treniņu nolūkos viņš nedēļā noskrien 80-100 kilometrus. "Katru dienu ne, brīvdienai arī jābūt. Kenijieši parasti atpūšas svētdienās, mana brīvdiena ir pirmdiena," teic Laimonis.
