Latvijas basketbols nekad nav bijis spilgtu personību apdalīts, bet Sandis Buškevics tik un tā ir atsevišķā plauktā liekams. Spēlējis Eirolīgā, bet nav iekļuvis Latvijas izlases sastāvā nevienā Eiropas čempionāta finālturnīrā. No A līdz Z Ventspils basketbola audzēknis, izaugsmes gadu un ziedu laiku iemiesotājs, bet viņa krekls joprojām nav uzvilkts pie halles griestiem. Kā treneris izpelnījies atzīstamu reputāciju Lietuvā, bet Latvijas klubi viņa kandidatūru uzlūko ar rezervētu attieksmi.
Vienojamies, ka izspēlēsim sēriju līdz trijām uzvarām. Uz spēles likts MVP abonements. Ja uzvarēšu es, tad Sandis apņemas to iegādāties pats (mūsdienās jācīnās par katru klientu), bet mana fiasko gadījumā abonementu Sandim sakārtosim mēs.
Sērijas pirmajā spēlē ātri izvirzos vadībā par divu precīzu metienu tiesu un sāku jau noticēt, ka šī varētu būt mana diena. "Man vienmēr paticis būt iedzinējos," Buškevics sevišķi nepārdzīvo un situāciju pat mazliet izbauda, beigās izraujot uzvaru pirmajā mačā. Otrajā man izdodas izlīdzināt rezultātu sērijā, bet trešajā atkal izlaižu vadību no rokām un, kā vēlāk izrādīsies, arī visu sēriju. Sērijas ceturtajā mačā, uztaustījis punktu, no kura vairākkārt esmu aizmetis garām, Sandis mani tur aizsūta trīs reizes pēc kārtas. "Es gaidīju, ka kādā brīdī plīsīsi," viņš izstaro uzvarētāja smīnu.
"Meistarību nodzert nevar," es nopūšos, kad ejam prom no laukuma. "Metienu nevar nodzert – pārējo visu gan," Sandis palabo un smieklos iespurdzas, secinot, ka kopā ar ātrumu ķermeni daļēji pametot arī driblēšanas māka.
To, ka karjera iegājusi finiša fāzē un labākie gadi jau aiz muguras, viņš sapratis īsi pēc 30 gadiem. Jutis, ka paliek lēnāks, arī svars bija pieaudzis klāt.
Latvijas basketbola līdzjutēji Bušiņu iepazina un vislabāk atceras BK "Ventspils" krāsās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
