Lai gan valstsvienībā jau iepriekš atzīmējušies vairāki futbola skolas "Metta" audzēkņi, septembrī aizvadītā Latvijas izlases spēle Maltā bija īpaša ne tikai debitantam Raimondam Krollim, bet arī pašam klubam. Proti, Krollis kļuva par pirmo izlases spēlētāju, kurš 2006. gadā dibināto futbola skolu pārstāvējis no pašas bērna kājas. Patiesāku kluba audzēkni grūti iztēloties – rīdzinieks, apmeklējot Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādi, ar savu bērnudārza grupu pāris reižu nedēļā gājis uz "Mettas" dibinātāju Ģirta Mihelsona un Andra Riherta vadītajām sporta nodarbībām. Savukārt mācības jaunais censonis uzsāka turpat blakus esošajā Rīgas Hanzas vidusskolā. "Nevaru pat iedomāties, cik tūkstošu reižu viņš gājis uz tiem futbola laukumiem," par savas futbola skolas audzēkni nosaka Mihelsons.
Vladimira Cīmaņa un Ivara Gaiļa trenētie 2001. gadā dzimušie puiši kļuva par otro "Mettas" jauniešu futbola grupiņu. Tolaik uz futbola skolu nav bijusi tāda atlase, kāda tiek veikta šobrīd. Taču izaugsme kopā ar puišiem bijusi ļoti patīkama, atceras Cīmanis, kurš bija tiešais 2001. gadu treneris. Raimonds bijis kluss, bet nepiekāpīgs uzbrucējs, kuram jau no mazotnes bijusi laba kreisā kāja.
"Man patika, ka viņam nebija autoritātes," atmiņas klāsta Cīmanis. "Kad viņam bija bumba, vienkārši vajadzēja pabļaut: "Davai, Raimondiņ, jāieslēdz ātrumiņš!" Un viņš zināja, ko darīt. Nebija stresa vai panikas. Vienkārši gāja un sita iekšā vārtus."
No agra vecuma apmeklētie treniņi gan nenozīmē, ka Krollis ir apmāts ar futbolu. Bērnībā iets arī uz peldēšanas nodarbībām un spēlēts hokejs, kas aizrāva par diviem gadiem vecāko brāli Niku. Futbolam virsroku devuši tur esošie draugi. Vēl šobrīd – nule kā debitējis izlasē – uzbrucējs nevairās atzīt, ka basketbols viņam kā skatītājam šķiet krietni aizraujošāks, bet futbolu vairāk sācis skatīties vien pēdējo gadu laikā. Pasaules kausa izcīņā uzmanība pievērsta Argentīnas un Brazīlijas izlasēm, bet par Latvijas valstsvienību spilgtu atmiņu Krollim nav. Tagad gan futbola skatīšanos motivē vēlme pētīt nianses citu uzbrucēju spēles manierē.
"Sports kā tāds patika, un sanāca, ka aizgāju uz futbolu – tas nebija tik apzināti. Tagad jau patīk, jo pašam kaut kas sanāk, un ir arī prieks trenēties – spēju izbaudīt spēli. Iepriekš tas īsti neizdevās, bet neapstājos, jo 13-14 gadu vecumā nav jēgas mainīt sporta veidu," atklāts ir 18 gadus vecais sportists.
Lielu lomu Kroļļu brāļu sporta dzīvēs spēlējuši vecāki. Abu dēlu izvadāšana vecākiem Aijai un Raimondam sagādājusī vēl vienu pilna laika darba dienu nedēļā, neslēpj futbolista māte. Reizēm šim uzdevumam lūgta citu radinieku palīdzība, bet spēļu dēļ sestdienas un svētdienas vecākiem to parastajā izpratnē nav pastāvējušas. Arī treneris Cīmanis uzsver, ka 2001. gadā dzimušo sportistu komandas dzinējs bijis izcils kopdarbs starp vecākiem – it īpaši futbolistu mātēm –, treneriem un klubu. Savukārt paši brāļi bērnībā nemaz tik bieži nav tikušies, atzīst Raimonds, jo abiem no rīta bijis jāceļas uz treniņiem. Tiesa, Nika došanās uz ASV vidusskolas vecumā devusi futbolistam vērtīgu piemēru. Raimonds stāsta, ka pats nevēlējās doties uz kādu ārzemju akadēmiju, lai gan vecāki jau pasākuši meklēt iespējas šādam ceļam.
"Dzīvot ārzemēs nav nekāda medusmaize. Pēc brāļa piemēra nojautu, kā tas ir, tāpēc bija vieglāk pieņemt lēmumu. Labi, ka viņš izmēģināja un nodeva man pieredzi – pastāstīja, kas un kā," skaidro uzbrucējs.
Neskatoties uz relatīvi vēlo briedumu, cerības par Kroļļa potenciālu bijušas vienmēr, saka Mihelsons. Pats futbolists gan neslēpj, ka brīžiem gājis smagi. Viens savainojums sekojis otram, bet kaula sadrupšanas dēļ nācies pat veikt ceļgala operāciju. Mācības Hanzas vidusskolas Futbola klasē – tajā divreiz nedēļā bijuši treniņi gan no rīta, gan vakarā – kļuva par prioritāti. Puisis nav gluži staigājis pa olimpiādēm, bet ar sekmēm problēmu nekad nav bijis. Regulārie treniņi gan kļuva par rutīnu. Kādā vasarā pozitīvas emocijas ļāvis atgūt vien ceļojums uz ārzemēm...
