Latvijas hokeja sabiedrības šaurībā – un tas ir fakts, ka pie mums hokejs ir drīzāk komunālais dzīvoklis, nevis, piemēram, vistu ferma – ļoti pārdzīvoja, ka Hārtlijs jau pašā sākumā delikāti norādīja uz hokeja saimniecības jeb sistēmas trūkumiem. Nevienam jau nepatīk, ka saka acīs... Bet Hārtlijs to pateica un – parādīja. Protams, ka Boba viens no trumpjiem ir prasme sarunāties, ko tās pašas minētās mūsu hokeja aprindas vīzdegunīgi sauc par prasmi – pārdot sevi... It kā tas būtu kaut kas slikts vai pretdabisks, ja sarunājies ar cilvēkiem.

Piemēram, Hārtlija mantinieks jeb nākamais, kas sēdās tronī – treneris Harijs Vītoliņš – arī ir iemācījies runāt, tikai viņš sāka ar to, ka tagad viņa vadībā izlases hokejistiem ļaušot spēlēt hokeju. Doma skaidra – pirms tam neļāva. Hārtlijs esot prasījis disciplīnu un kārtību, kas laikam saucas – neļāva spēlēt hokeju. Mums prieks, ka Vītoliņš tagad ļaus, jo pēc uzvaras olimpiskās kvalifikācijas turnīrā izklausās, ka kanādieša viduslaiki ir pārvarēti. Smieklīgi, ka cits vietējais treneris Ģirts Ankipāns tā kā salīdzināja divu treneru ledus un spēles shēmas, vaļsirdīgi atzīstot – nu, jā, Hātlija hokejs prasīja no hokejistiem lielāku fizisko sagatavotību. Skaidra runa, mēs taču labāk spēlējam, kad kājās daiļslidošanas slidas un rokās alus pudele, pareizi? Vulgarizēju.

Ko vajadzētu saprast no šī visa? Ieklausieties volejbola izlases trenera igauņa Arvo Kēla padomā, pēc tam, kad viņa vadītā Latvijas izlase pabeidza savu dalību Eiropas čempionātā – ar vienu uzvaru 24 komandu konkurencē.