Izlašu formāts izklaides industrijā ir viena no negodīgākajām lietām. Ja viņi atnāk un spēlē bumbu parastajos kreklos, nevienam nekāda daļa – labākajā gadījumā kāds pievērš uzmanību auguma parametriem, tetovējumiem, mašīnām, ar ko viņi braukā, vai – meitenēm, kas puikiem pie sāniem. Klubam ir sava emblēma un izcīnītie kausi. Bet – tiklīdz jaunie vīrieši uzvelk formu, uz kuras mūsu gadījumā uzspiestas trīs zvaigznes un valsts nosaukums, no viņiem sāk pieprasīt. Jūs taču valsti pārstāviet! Nezaimojiet karogu! Glābiet nāciju! No kluba arī prasa, tikai ar valsts izlasēm tas nav salīdzināms. Līdzjutējs valsts izlasi uztver ļoti personiski, politiski, tā – kā Bermonta dzīšanu pie Daugavas vai Cēsu kaujas. Pārdzīvo un kreņķējas tik sakāpināti, it kā būtu paši visus izlases basketbolistus taisījuši un dzemdējuši, nemaz nerunājot par audzināšanu, skološanu un – iesvētīšanu. Iz-la-se! Un spēlētāji atbild: viņi saka, ka tas ir gods, pārstāvēt valsti. Viņi izdomā arī vienojošu kaujas saucienu, jo bez tā jau nevar. Jo godu jau parasti aizstāv ar kaujas saucieniem uz lūpām... Bet, pēc zaudējumiem viņiem ir kauns, viņi atvainojas, vai sakās – esam šokā, nemierā ar savu sniegumu, sportisko formu. Pag, bet kam ir ienācis prātā, ka cilvēki, kas ir savākti kopā vienā stadionā un nosaukti par valsts izlasi vai vienību, cīnās par valsts godu?