Ar ko šī paaudze ir labāka par tām iepriekšējām? Basketbola talanta ziņā mums, iespējams, ir bijuši labāki gadi. Bet – talants jau komandā neatrodas siltumnīcā. Mums ir bijuši izlases spēlētāji, kas varētu būt arī labi suteneri – tik konkrēti viens otrs savos kaujas gados pārzināja Eiropas sarkano lukturu industriju. Un nevar teikt, ka slikts basketbolists... Labs. Bet – ne komandas infrastruktūrā, ne komandas vajadzībai. Alfa tēviņš – jā, bet tāds, kas nevis velk aiz sevi baru, bet iet tam pa priekšu. Neatskatoties. Mums ir bijuši izlases spēlētāji, kas pēc treniņa paslepus čurā komandas veterāniem šampūna pudelē, lai pēc tam ar interesi vērotu, vai tas nelaimīgais to būs zem krāna pamanījis. Tā slīpē sadarbības? Abi pēc tam iet kopā laukumā un arī kaut ko slīpē, tikai nez vai tās vairs ir spēles...
Ir pilnīgi neticami domāt, ka jaunais Artūrs Žagars šādi varētu izkopt izlases iepriekšējo gadu tradīcijas, meklējot Rolanda Šmita šampūna pudeli. Tāpat kā ir grūti iztēloties, ka brāļi Bertāni pirms Pasaules kausa turnīra sākuma savā viesnīcas numuriņā dedzinātu gultas veļu, jo tas ir interesanti. Jo tieši tā viņi sevi atrod un piepilda vislabāk. Kā tas patiešām noticis citas paaudzes izlases līderu izpildījumā... Tā varētu būt, ka šim valstsvienības iesaukumam, kopā ar basketbola talantiem, komplektā ir iedots kaut kas vairāk nekā plika kombināciju izpratne un to izpildījums.
