Vieglatlēti teiks – nu, jā, bet mūsu sporta veids nav komerciāls, tas nekad nevarēs sportistus tik dāsni atalgot kā to dara NBA. Vai NHL... Bet, kur ir teikts, ka vieglatlētam vai airētājam vispār ir jāpretendē uz kaut kādu materiālo gandarījumu? Ja nav augstlēcēju vai smaiļotāju profesionālās līgas, tad jau sanāk, ka pati nodarbe – lai cik tur disciplīnas mēs saskaitītu – nav nemaz arods. Tātad, viņi saka, ka ir profesionāļi, bet nopelnīt ar to nevar. Tad jau laikam tomēr būs tā, ka viņi nav profesionāļi. Vai arī – ka viņi ir profesionāļi pēc aicinājuma, bet amatieri pēc rezultāta, kas nevienam nav vajadzīgs.

Ja patīk nodarboties ar skriešanu, tad ir jāskrien. Bet, ja ar to nevar nodrošināt savu dzīvu, tad nevajag vainot citus – piemēram, valsti – ka jums tāds hobijs. Neviens nespieda Inesei Jaunzemei mest šķēpu, viņai tas patika, bet – maizi ņiprā meitene pelnīja kā izcils mediķis. Viņa taču varēja neiet lielās skolās, mest tik pīķi, un pēc tam, pēc gadiem divdesmit, teikt – ka nevienam viņa nav vajadzīga. Bet – nav jau arī, šādā formātā. Jo dienas beigās tas viss ir vajadzīgs tikai viņai pašai. Cilvēki, kas paši sevi nevar uzturēt, ir valsts sociālās aprūpes ziņā, bet – sports, ja gribi ar to nodarboties, ir brīva izvēle. Tātad – nav labi, ja esi nonācis noteiktā vecumā pie atziņas, ka tev neviens nepalīdz, lai gan ik dienas tiek cilāts simtiem kilogramu, noskriets – desmitiem kilometru, trenējot izturību, reakcijas ātrumu, spēka eksploziju utt. Forši! Kāpēc tas tev ir jādara?

Vieniem ir dzelžaina pārliecība, ka to vajag darīt tāpēc, ka visā pasaulē to dara. Citi runā, ka sports palīdz norūdīt raksturu. Jā, tā ir taisnība.