Foto: Dmitrijs Suļžics/F64
Izklaides industrija, pie kā piekrīt arī mūslaiku sports, turpina pārbaudīt sevi īpašajos apstākļos. Korekciju un pārdomu ir daudz, un – lai kā beigtos šis 21. gadsimta mēra paveids, jau tagad var teikt, ka uz vispārējā izmisuma fona – labo lietu ir vairāk. Starp citu, varbūt neesat pamanījuši, bet – mainās arī Latvijas sporta vide.

Ja patīk nodarboties ar skriešanu, tad ir jāskrien. Bet, ja ar to nevar nodrošināt savu dzīvu, tad nevajag vainot citus – piemēram, valsti – ka jums tāds hobijs. Neviens nespieda Inesei Jaunzemei mest šķēpu, viņai tas patika, bet – maizi ņiprā meitene pelnīja kā izcils mediķis. Viņa taču varēja neiet lielās skolās, mest tik pīķi, un pēc tam, pēc gadiem divdesmit, teikt – ka nevienam viņa nav vajadzīga. Bet – nav jau arī, šādā formātā. Jo dienas beigās tas viss ir vajadzīgs tikai viņai pašai. Cilvēki, kas paši sevi nevar uzturēt, ir valsts sociālās aprūpes ziņā, bet – sports, ja gribi ar to nodarboties, ir brīva izvēle. Tātad – nav labi, ja esi nonācis noteiktā vecumā pie atziņas, ka tev neviens nepalīdz, lai gan ik dienas tiek cilāts simtiem kilogramu, noskriets – desmitiem kilometru, trenējot izturību, reakcijas ātrumu, spēka eksploziju utt. Forši! Kāpēc tas tev ir jādara?

Vieniem ir dzelžaina pārliecība, ka to vajag darīt tāpēc, ka visā pasaulē to dara. Citi runā, ka sports palīdz norūdīt raksturu. Jā, tā ir taisnība. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!