Armands Puče: Spēlmaņu nakts un valsts

Mēdz teikt, ka pie visiem režīmiem noderīgi ir klauni, skribenti un sētnieki. Laika gaitā šis iedalījums nav mainījies, varbūt vienīgi transformējušās robežas, kur zem klauniem tagad runājam par izklaides industriju – aktieri, sportisti utt., skribentus aizstājam ar radošo inteliģenci – dzejnieki, politologi utml., bet sētnieki... Nu, jā – sētnieki kā bijuši, tā paliek. Ukrainas varonības un Krievijas stulbuma kontekstā, atgādināt vai likt aizdomāties par minētajām parādībām, kas, starp citu, vismaz vienu reizi Latvijas liktenī jau ir apmierinājušas izvarotu likteņgaitu – ir vairāk nekā nepieciešami. Kā preventīvs pasākums.

Saprotu, ka viens kungs ir nonācis tādā kā atkarībā no šīm attiecībām, tāpēc no viņa ir naivi gaidīt rīcības spēju nacionālo interešu vārdā, bet – ko tad citi? Ko Rīgas mērs, kurš viņdien rāva no kātiem nost viena totalitārā režīma karogus, bet tagad paraksta rīkojumu, ka pilsēta minētājam pasaules čempionātam iedos 700 tūkstošus, kurus apgūs ar Krievijas politisko un biznesa eliti saistīti ļaudis...