Latvijas futbolistu zaudējums Maltai prasa vēsu prātu. Pārlūkoju tās dienas notikumu, skrienot pāri virsrakstiem: "Apkaunojoši zaudē Maltai", Drausmas "Daugavas" stadionā...", "Piedzīvo kaunu pret Maltu" , "Kaunpilni zaudē Maltai"... Interesanti, ka cilvēki, kas lika šos virsrakstus, futbola spēlēšanu sasaista ar savu iztēli, iedomu pasauli un ambīcijām, kas balstītas uz fanātiska līdzjutēja pilnmēness sapņiem. Futbola spēlēšanu! Kur katrā laukuma pusē ir vienpadsmit cilvēku, kas skrien pakaļ vienai bumbai. Tā nav zirgu pieskatīšana pieguļā, kur bāliņš nogulēja modro aci, kas ļāva kumeliņiem izbradāt kaimiņu rudzus. Tad otrā rītā ir kauns, jo tika uzticēts darbs. Tas nebija stāsts arī par meitu, kas neprecēta atnesa mājās bērnu no sirmāka onkuļa – no kauna nespējot vecākiem izskaidrot, kas īsti tajās papardēs notika. Kauns! 

Tiktāl pie tautas dziesmām. Bet atgriežamies mūsdienās un mēginām saprast – kāpēc kauns tiek sasaistīts ar nepiespiestu izklaidi brīvā dabā, bet tas nekādi preses brāļu virsrakstos neparādās, kad nudien vajadzētu sarkt un bālēt. Jo likt pie futbola izlases varēšanas vai nevarēšanas vārdu "kauns" , ir tas pats, kas kaunināt sinoptiķus, kas nokļūdījās mēneša otrās dekādes laika prognozē... Nesaku, ka nevar – var! Bet – tad kauninām visus rindā.