Ja reiz mums ir šāds Latvijas pilsonis, iekļaujam viņu sarunās par Eiropas fondu līdzekļu piesaisti, aizsūtam par vēstnieku uz Izraēlu, vai, sliktākajā gadījumā – noliekam pie pandēmijas apkarošanas programmas, lai plāno nākamos gājienus. Pēdējā sakarā gan nebūs tik vienkārši, jo mums jau tur ir vairāki lielmeistari. Rauša līgā šobrīd spēlē, piemēram, Veselības ministre, kas vēl pagājušās nedēļas nogalē publiski pārdzīvoja, ka valdība neļauj 15 000 (!) entuziastiem skriet Rīgā maratonu, bet jau dažas dienas vēlāk visai Latvijai piespieda no jauna iemīlēties medicīniskajās sejas maskās. Ko mēs nesapratām? Vai to, ka maratona aizliegšana no Ministru kabineta puses bija nevis rūpes par nācijas veselību, bet gan politiski motivēta vēršanās pret Viņķeles pārstāvošo politisko apvienību? Un – kāpēc pati ministre tik dedzīgi dažas dienas agrāk apgalvoja, ka ar "maratonu viss būs kārtībā", bet tagad pēkšņi neļauj krogos – ne dejot pēc pusnakts (Pelnrušķīti salasījusies), ne pie viena galdiņa sēdēt vairāk kā četriem (zolītes vai riču-raču fane)?
Ja kādu sabiedrības daļu apgrūtina jaunie Covid-19 apkarošanas noteikumi, kas spēkā līdz 6. novembrim, tad varbūt tomēr paņemam par konsultantu Isu Kasimu – viņam ir apjāšanas sertifikāts... Piemēram, ja maskas liek valkāt sabiedriskajā transportā, veikalos, bibliotēkās, lidostās, un jums tas ir apgrūtinājums – ko darītu Isa Kasims?
.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
